Kā toreizējais skolas direktors Aldis Ciukmacis sociālistisko sacensību taisīja, kur sacensība bija nevis pātaga, bet prjaņiks.

Pirmo reizi publicēts: pedagogs.lv

Ja Annai Brigaderei bija „Sievu kari ar Belcebulu”, tad toreizējais Sakstagala J.Klīdzēja pamatskolas direktors Aldis Ciukmacis ar pilnām tiesībām varētu sarakstīt „Direktora kari ar skolas apkopējām”. Jo viņam veicās tajos uzvarēt.

„Ar skolēniem, sekmību un pedagoģisko personālu nebija tik lielas problēmas kā ar apkopējām.Viņas nepārtraukti strīdējās un viena otru apvainoja, sūdzējās, nāca pie direktora. Kā tik kas, ņem švabru ciet un pie direktora uz kabinetu. Mēģināju to visu ievirzīt oficiālā gultnē.”

Lai to panāktu, veicām vairākus soļus.

1. 1. Izmērījām teritoriju, visu virsmu platību. Skolas saimnieks rādīja pēc plāna shematiski, cik, kur, kas ir jātīra.
   2.  Nākamā doma bija – tīrāmā platība nav uz mūžu. Katru gadu notika  rotācija pa 1 teritoriju uz priekšu.
   3. Katrās brīvdienās tika rīkota teritoriju skate. Tur jau bija tā sacensība, ne pātaga, bet prjaņiks.

Vēl viņas laicīgi uz darbu negāja. Arī to raudzīju apkarot. Atslēgas skolotāju istabā katrs saišķis uz savas naglas karājās, reģistrācijas  grāmatā katra parakstās un norāda laiku. Es to visu regulāri pārbaudīju.

Bet ar bardzību vien nevarēja, ceturkšņa beigās atkal pastimulēju ar balvu.  Mūžīgi kontrole un kontrole.

Jāstrādā līdz pieciem. Atbraucu bez piecām piecos, izeju pa teritoriju. Kādas nav. Nākamajā dienā runāju ar vainīgo. Pat aktu uzrakstīju.

Citreiz zvanīju skolas dežurantei, lūdzu pasaukt pie telefona to vai citu apkopēju. Nav. Atkal sarunas.

Tā bija paša dzīves pieredze. No armijas laikiem zinu, kā izberzt tīru pat tualetes podu . Pats arī biju Īrijā, strādāju vasarā par apkopēju, tur redzēju, kā pārvaldnieks piefiksē, kad kurš atnāk, kad aiziet. No tā paņēmu paraugu. Pārējo pats izdomāju, vajadzēja taču kaut ko darīt. 

Daudz strīdējāmies arī  par vasaru periodu. Vienmēr sanāk tā: divus mēnešus sēžam, vienu – raujam. Es pieprasīju, lai divas nedēļas ņem atvaļinājumu uz sava rēķina, ja ne – lai apraksta, ko dara.

Sākumā man bija bažīgs prāts – ko priekšniecība teiks. Bet izrādījās pretēji –  Monvīds Švarcs, Rēzeknes novada domes priekšsēdētājs, teica, ka sūtīšot pie manis  pieredzes apmaiņā arī citus direktorus. 

Ja direktors izdomā sistēmu, tā darbojas. Ja viņš tikai staigā un runā – nekas nenotiek. Svarīgi ir, lai viss ir izplānots un visi zina noteikumus, lai viss ir piefiksēts. Un, protams, nedrīkst aizmirst burkānu – balvas un atzinību. Personiski no direktora.”

Pēc godājamā direktora Alda Ciukmača vārdiem pierakstīja Māra Ozola.