Reiz es mazam puisītim – viņam toreiz bija kādi 7 gadi – iemācīju spēlēt šahu. Šis, gudrinieks, pēc tam aizgāja uz bibliotēku un atstiepa veselu kaudzi attiecīgo grāmatu un žurnālu… Nu man vairs nebija tik bieži jāspēlē, toties tiku mocīta ar pamudinājumiem: “Nu paskaties, mām, cik skaisti!” Paskatījos un redzēju dažādus rūtainus četrstūrīšus ar šaha figūru attēliem. Piekritu, ka skaisti – ja jau kāds šo skaistumu redz, tad tas noteikti tur ir.
Drīz pienāca laiks, kad uz spēlēšanu vairs neielaidos (apnika mūžīgi zaudēt), ja nu vienīgi reizēs, kad puišelim bija augsta temperatūra – tad bija kādas cerības uzvarēt. Lai atvieglotu sev dzīvi, aizsūtīju viņu uz šaha skolu. Diemžēl pēc laika nācās mainīt dzīvesvietu un šaha karjerai pielikt punktu.
Bērni izaug, lietas mainās, un nu dēliņš, liels būdams, pie šaha ir atgriezies, un man par to prieks. Jūs viņu droši vien būsiet redzējuši televizorā, gan ne šaha sakarā. Un viņš ir mācījis gan savus bērnus, gan citus.
Man spēlēt iemācīja vectētiņš, viņam tas labi padevās. Izmantoja Sibīrijas lēģerī izgrieztās figūriņas. Spēlēja arī onkulis, bet viņam labāk padevās dambrete, ko arī iemācīja savai meitai (ar to skuķi vairs nespēlējām, kopš viņai palika 5 gadi).
Mēs varam labo darbu ķēdīti padot nesarautu tālāk pat tad, ja neesam nekādi attiecīgās jomas speciālisti un talanti (kā es šaha jomā). Un, ja varam, tad to vienkārši izdarīsim.
