Šausmas, pasaules gals – sniegs decembrī! Vakars uz ezera! Visiem drausmīgs šoks – mašīnas pa grāvjiem, bet skolas autobuss… iestidzis kupenā. Vienkārši iestidzis. Ne apgāzies, ne sasities, tikai uz priekšu netiek. Vecākiem esot bijis briesmīgs šoks. It kā bērniem arī. Pēdējam gan es lāgā neticu. Ja nu kādam, kuru paši vecāki satracinājuši vai pieradinājuši pārbīties katrreiz, tikko viss nerit pēc plāna. Veselam bērnam, kurš zina, ka pasaulē notiek arī negaidītas lietas, tas varētu būt pat jautrs piedzīvojums. Mīļie vecāki, padomāsim – ko mēs audzinām? Pūpēžus, vai? Un, ja reiz gribam izaudzināt pūpēžus, vai spēsim tiem nodrošināt nepieciešamo siltumnīcas režīmu VIŅU mūža garumā? Jo (diemžēl vai par laimi, vai cerams) paši daudz ātrāk atstiepsim kājas.

Pati esmu bieži braukusi ar skolu autobusiem ziemā. Labi atceros tās gaviles, kad autobuss sabuksēja un radās cerība, ka iznāks kāda aizkavēšanās vai ilgāka mīcīšanās pa sniegu. Bariņā taču ir jautrāk nekā mājās pildīt mājasdarbus. Un, ja atceramies vēl senākus laikus, bija jāpriecājas, ka vispār ir kaut jelkāds autobuss un nav jābrien kājām pa kupenām. Ja kāds transportlīdzeklis arī kaut kur iestiga, nevienam pat neienāca prātā, ka vajadzēti taisīt traci vai celt paniku. Ja bija gana cilvēku, paši izstūma (jā, jā, arī bērni paši tur piedalījās, spiegdami un klaigādami), ja ne – šoferis kā atbildīgais sameklēja kādu traktoru vai citu spēcīgu vilcēju.

Bet tie nabadziņi tur, nelaimīgajā autobusā, noteikti sēdēja savos telefonos un lasīja, cik drausmīga situācija iestājusies un kā pieaugušie cilvēki lamājas un vaimanā. Tiešām šausmas.