Savlaik man aizliedza turpināt mācīt arī citas valodas, ko biju darījusi gadiem (neviens vismaz skaļi vai rakstiski nesūdzējās, ka daru to slikti) – jauns likums, ka vajag katrā valodā atsevišķu augstāko izglītību. Nu to vairs pēkšņi nevajag – skolotājus gada laikā ceps kā kliņģerus. Lai Dievs dod, ka izdotos, vismaz nebūs jāsūta stundās gadījuma personas, kas vienkārši pieskatīs, lai bērni viens otru neapsit.

 

Tāpat jau liela daļa aizmuks, kad saskarsies ar realitāti un tiiik augstajām prasībām. Bet vismaz kādi arī paliks, kad tiks apmaksāta vismaz lielākā daļa padarītā darba. Tikai nez, kad tas būs. Vai gaidīsim, kad katrā skolā trūks vairāku skolotāju? Var jau pamosties arī ātrāk. Nav vērts rēķināt gadus – lielākā daļa mana vecuma (63) dāmu, kas vēl strādā, ir vairāk vai mazāk beigtas. Laika jautājums, ik pa laikam kādas bēres. Nu, vismaz pensiju nauda ietaupās.