Nu tad beidzot! Esmu pievienojusies plašajai Latvijas pensionāru saimei. Daudzi jautā – vai nav skumji, vai nav žēl. Nav gan… Šī ir jau ceturtā reize, kad mēģinu pamest skolu, un acīmredzot pēdējā. Nekas tā nebendē veselību kā apziņa, ka labi zini, kā jāstrādā, bet nevari pārslodzes vai jau sabendētas veselības dēļ.
Man patīk mācīt – ja vien ir šī vēlme mācīties. Tas ir pats trakākais, ka kopīgiem spēkiem esam šo vēlmi nokāvuši. Man patīk arī būt kopā ar jauniešiem, runāties, uzklausīt. Bet tas jau man nav atņemts – skola tak nav vienīgā vieta, kur viņus atrast, turklāt skolu durvis tak nav vēl aiznaglotas – ir taču daudz iespēju arī bez stundu vadīšanas.
Priecājos gan, ka man nebūs jāstīvējas mākslīgā intelekta radīto tekstu dēļ, mēģinot pierādīt, ka tas nav konkrētā papīra iesniedzēja darbs. Neesmu pret prasmīgu špikošanu (tā var daudz iemācīties), bet bezkaunīga šmaukšanās un krāpšanās ir patiesi riebīgas lietas.
Ir gan plusi, gan mīnusi tai pensionāru būšanai. Pagaidām gan nav vaļas to īsti izbaudīt – sakrājies tika daudz darba…
