Par ko tik internetā nespriež sieviešu sakarībā: vai viņām jāiet politikā, vai jādzemdē, vai jāsēž mājās, kā iepriecināt vīrieti, un kas tik vēl ne. Ja vairāk palasa, galva griežas un nekādi nav skaidrs, kā tad man, ja reiz trāpījies piedzimt par sievieti, jāuzvedas un jādarbojas.

Populārās ārzemju grāmatās (un ne tikai) tiek rādīts, ka vēlams būt vārai un stulbai, lai patiktu un būtu laba sieva.

90.gados, kad sekss pie mums vēl bija jaunums, TV kāds slaids, jauns un šķietami brašs (kaut arī maskojies) vīrietis lepni stāstīja, ka viņš atzīst tikai jaunas un nevainīgas meitenes (un arī un kādu laiku), vecākas un lietotas nekam vairs nederot. Varbūt viņš pats ticēja tam ko runā, bet man skatoties nāca smiekli – skaidrs, ka nabagam no vecākām un pieredzējušām vienkārši bail.

Ja galvā juceklis, jāatgriežas pie pirmsākumiem. Atgriezos arī – pie folkloras. Un tur nekur neatradu, ka tiktu slavinātas bailules, vārgules un muļķes. Un vienīgais pieņemamais stāvoklis bija blakus – kā līdzīgam ar līdzīgu. Katram atbilstoši spējām darbojoties savā jomā, grūtā brīdī vienam otru aizstājot, bet kopā. Arī par bērniem lēma abi – tautasdziesmās ir pat īpašs vārds: tēvsmāmiņa.

Kristietībai, kaut arī tā nesa līdz šo to labu, līdz atvilkās arī dzimumu nelīdztiesība. Varbūt kādam tā liekas ideāla. Man ne. Es varu pieņemt tikai vienu vietu: blakus. Plecu pie pleca.

Puiši un vīri, saturieties! Jūsu plecam jābūt stipram, lai mums retāk nāktos jūs aizvietot.