Šis laiks daudz ko nolicis īstajā vietā. Varam izvērtēt savus cilvēkus, nodomus, attiecības un… sevi pašu pie reizes. Izvērtēt un pārvērtēt.
Protams, ir pamatvajadzības – iztika, higiēna utt. Bet kas gan mēs esam, ja nespējam kādu laiku iztikt bez šopingošanās, tusēšanās un citām līdzīgām šanām? Ja citu labā neesam ar mieru pieciest nekādas neērtības? Ja neprotam palabot kādu drēbes gabalu, paši uztaisīt ēst? Ja nespējam savu neaprakstāmo daiļumu no rīta vienkārši nomazgāt, bet to obligāti vajag nezin kā tur uzprišināt? Kas tad mēs esam? Mantas un ārišķību vergi?
Mana vecmāmiņa (pārdzīvojusi divus pasaules karus, Sibīrijas izsūtījumu un komunisma laikus) mācīja:
“Manta ir laba un to vajag visādi vairot. Bet sirdi tur nedrīkst likt klāt, jo katru brīdi var būt tā, ka tev vairs nav nekā.”