Man ir jauna termokrūze. Glīta, kā mazs termosiņš, ar sietiņu un vāciņu, kas rāda dzeramā temperatūru. To dabūju jaukā pasākumā, ko organizēja Izdevniecība Skolas Vārds. Bet vislabākais ir uzraksts: “Skolotājs nav tikai profesija”. Tā jau tas pasākums saucās.
Jā, skolotājs tiešām nav tikai profesija. Kad cilvēks sāk šo darbu, viņam mainās izskats, balss, izpratne par lietām un domāšana. Ja viņš skolā paliek, profesija kļūst redzama kā zīmogs uz pieres un tuvinieki arvien biežāk sāk sarunas laikā aizrādīt, lai nebļauj tik skaļi. Kad nostrādāti vairāki gadi, skolotājs sāk saprast gan to, kā īsti jāstrādā (no cieš no tā, jo lielas slodzes dēļ nevar ieceres realizēt), gan to, kas pats īsti ir.
Skolotājs ir likteņa apzīmogota personība, un šo zīmogu nekā nevar nodzēst.
Skolotājs ir dzīvesveids, kurā nekad nav normēta darbalaika un nav nekādu pabeigtu darbu.
Skolotājs ir cilvēks, kuram jābalsta pasaule, un ir vienalga, vai viņš to var vai nevar noturēt.
Skolotājs ir bieži nenovērtēta un reizēm pat nonicināta persona, kas tomēr pēc kritiena ceļas un sāk vēlreiz visu no sākuma.
Skolotājs ir profesionālis, kuru mēdz pamācīt visvisādi nezinīši un neprašas.
Skolotājs ir nabaga radījums, kuru pārbauda un kritizē bez gala, bet aizstāv reti.
Skolotājs ir karotājs, kam patīk mācīt, bet nepatīk cīnīties ar visādiem bezkauņām par disciplīnu.
Skolotājs reizēm ir gan ievainots, bet pēdējais dzīvs palikušais kareivis ierakumos, viņam tie jānotur, jo aiz muguras ir neaizsargāti civilie.
Tā varētu turpināt.
Bet ja kāds, kas skolu pametis pēc dažiem nostrādātiem gadiem, domā, ka no sava zīmoga ir ticis vaļā, lai zina: tas nav iespējams. Nav bijušo skolotāju (tāpat kā nav bijušo čekistu). Vēl pēc daudziem, daudziem gadiem kāds svešs pretimnācējs pateiks: “Labdien, skolotāj!”
