Klausos, skatos un priecājos – katru dienu plašsaziņas līdzekļos tiek runāts par skolu. Jautāsiet, kas tad nu tur tik labs? Vienkārši atceros laikus, kas viss juka un bruka, bet par skolas problēmām neviens nekur neko nerunāja. Ak jā, runāja gan: Par bērnu glābšanu no ļaunajiem skolotājiem u.c. veida pedagogiem, kas nabadziņiem dara pāri, par atsevišķajiem gadījumiem, kad kāds no tiem, neizturējis mūžīgās provokācijas, rupjības un ļaunprātības no skolēnu puses, tiešām rīkojās ne gluži atbilstoši labākajiem audzināšanas paraugiem.
Un prasības skolotāju izglītībai, uzvedībai, tikumībai utt. tikai auga un auga, līdz sasniedza modeli, kas visai tuvs ideālam, bet praktiski gandrīz nekur nav realizējams. Pēkšņi vairs nedrīkstēja strādāt labi, pieredzējuši pedagogi ar speciālo tehnikuma izglītību un tie, kam augstākās izglītības diplomos juku laikos kāds ierakstītais vārds pēkšņi vairs nesakrita ar jaunajām prasībām. Tie, protams, no skolas aizgāja. Es vairs nedrīkstēju mācīt pat pamatskolā divas svešvalodas, jo nebija divu atsevišķas augstākās izglītības diplomu. Man nekas – paliku pie savas latviešu valodas. Ko citi skolotāji? Neko, turpināja strādāt, cik nu labi katrs var un spēj. Pirka par savu naudu materiālus un grāmatas, lai būtu, ar ko stundās strādāt, gatavojās, organizēja pasākumus, audzināja klasi, apmeklēja mūžīgos kursus, pa reizei atbalstīja kādu trūcīgāku bērnu, lai arī tas varētu aizbraukt ekskursijā vai tikt pie saldējuma, kad citi mielojās, meklēja no vienas puses jau lietotu papīru kopēšanai utt. Kas neizturēja, izdega un sabruka, tie klusiņām aizgāja, bieži vien meklējot darbu ārzemēs.
Un tad nāca laiki, kad skolēnu rokās parādījās telefoni un galvās domas par jaunu iespēju – filmēt klasē notiekošo. Internetā sāka ceļot ieraksti, kuros bija skaidri redzams, ka tiek speciāli provocēti skolotāji un traucētas stundas. Dažreiz tādi pat nonāca TV. Protams, bieži parādījās komentāri, kur tika nosodīti skolotāji – viņiem tak bija jābūt (un obligāti) vienmēr savaldīgiem, jāsavalda audzēkņi ar pedagoģiski skaistām metodēm. Nabaga (visbiežāk gandrīz pilngadīgie) mazulīši tak nekad nav un nevar būt kaut kur vainojami, un viņus aizstāvošie vecāki ne tik. Atkal no skolām pazuda vairāki pedagogi.
Tad atkal jaunums – čati un e-pasti, kur vecāki, bieži vien neizprazdami situāciju, nikni prasīja skolotājiem strādāt tā un šitā vai vispār vākties pensijā. Nu bija kārta vecākajai paaudzei tiešām aiziet pensijā, bet jaunākajiem zaudēt savu ideālismu un meklēt citur savu vietu.
Nu esam tur, kur esam. Statistiski varbūt tik ļauni neizskatās, bet iestāstiet to nabaga direktoram, kas otro mēnesi izmisīgi un veltīgi meklē kādu skolotāju. Protams, ja vien viņš pats nav aizmucis.
Bet ko es? Neko, jo normāli pastrādāt vairs nespēju (pārbaudīts praksē). Un, ja godīgi, mani vajadzēja jau pirms gadu desmitiem atlaist no darba, jo tos prasītos labā un pareizā pedagoga principus pārkāpu vairākas reizes dienā. Līdz šim brīdim nesaprotu, kāpēc neviens nesūdzējās. Varbūt no mums vienkārši tiek prasīts par daudz?
