Vajagot celt skolotāju prestižu. Jā, vajag jau gan, tikai kā? Kā to izdarīt, ja daudzu gadu gaitā šai jomā ir iebraukts pamatīgā p…? Pirmkārt jau pašiem skolotājiem vajag turēt savu degunu augstāk un asti gaisā. Bet ar to vien vairs nebūs līdzēts. Nelīdzēs arī algas pielikums vien. Katrreiz pēc tiem nabaga grašiem, kas tiek pielikti (un dažreiz tad realitātē tiek saņemts vēl mazāk) sabiedrībās ir milzīga šūmēšanās: kā tā, par ko tad šiem, tie jau tā saņem… un tiek nosaukti bezmaz vai miljonāru cienīgi ienākumi.

Jā, bija laiki, kad skolotāji sabiedrībā skaitījās augšējā slānī, kad likās tikai dabiski, ka pedagogam ir mājkalpotāja, lai pats var nodoties zinībām un citām augstām lietām. Kur tas viss palicis?

Sabiedrībā, mīļie, sabiedrībā. Ja augstā godā ir nevis zināšanas un gara gaisma, bet prasme vairāk ieraust un uzgāzt vairāk mēslu saviem līdzcilvēkiem, ja skolotāja darbs tiek pielīdzināts tādiem pašiem pakalpojumiem kā oficianta vai apkopēja darbs, tad vienīgais sagaidāmais viņa darba rezultāts ir – kā jau par slikti apmaksātu pakalpojumu.

 

Skolotājs nav ne apkalpotājs, ne peramais zēns, kam uzgāzt visu (arī paša) vainu… Arī šinderis ne, kam jātiek galā ar visas sabiedrības radītiem sūdiem. Skolotājs ir tas, kas stāv starp debesīm un zemi ar pastieptu roku, lai palīdzētu kāpt uz augšu. Tiem, kas to vēlas. Un viņš to var.