Jā, arī vārdiem ir sava mode – Tāpat kā biksiņām. Tie nāk modē, kādu laiku tiek lietoti vietā un nevietā, tad aiziet. Dažreiz šie vārdi nostiprinās kādā dziesmiņā, kā, piemēram, kolosāli, un tad tiek lietoti pareizi un nepareizi. Tie var parādīties periodikā – sākumā kā joks, kam vēlāk it kā labam paraugam sāk sekot, nonākot pat līdz absurdam.
Tā gadījies ar vārdu jauns – sievietēm it kā traki bail no vārda vecs, un kāds pa jokam vienu otru reizi uzrakstīja 18 vai 30 gadus jauna dāma. Nu jau tas gandrīz kļūst par normu, esmu redzējusi pat frāzi divus gadus jauns bērns. Tad jau arī anketās būs jāraksta nevis norāde vecums, bet jaunums.
Piedodiet, bet man tas liekas smieklīgi – tā baidīties no vārda vecs. Laikam jau daudzi baidās, jo tagad modē ir pensionārus dēvēt par senioriem. Lai nu viņi saucas, kā paši grib, bet mani gan lūdzu ar šo vārdu neapgrūtināt! Es neesmu nekāda seniore! Pirmkārt, man nepatīk lietot svešvārdus, ja mums ir tik daudz savējo, latvisko. Otrkārt, šim no latīņu valodas nākušajam vārdam ir sakne sen-, tā pati, kas mūsu vārdā sens. Sens ir tas, kas sen pagājis, aizvēsture. Vecu vēl var redzēt un pat aptaustīt, lai redzētu un aptaustītu kaut ko senu, vajadzīga arheoloģija. Tik slikti ar mani vēl patiešām nav. Lūdzu, izvēlieties, kas vien tīk – večiņa, vecmāmiņa, sirmmāmiņa, vecāmāte, vecenīte, māmulīte, tantiņa, manis pēc kaut nagu vecene vai vecā ragana vai ko citu – tikai ne seniore. Ja dikti gribas, var teikt arī pensionāre – tas tikai norāda, ka es saņemu pensiju, lai kādu, bet tas ir patīkami.
Tagad man jādomā – ja tiek rīkota senioru balle, vai es drīkstu ierasties?
