Zvana man sabēdājusies vecmāmiņa (ne pirmoreiz). Atkal raudot mazmeitiņa. Pa vasaru bijis uzdots izlasīt J.Grīziņa “Vārnu ielas republiku.”  Lasījušas ilgi un dikti pārmaiņus, vai katru otro vārdu apspriedušas un skaidrojušas. Ar mokām galā tikušas, ar uzdevumiem gan ne. Meitēns ar tiem nosūtīts pie vecmāmiņas. Ņemot palīgā papildmateriālus un internetu, uztaisīts vides, laika un tēlu raksturojums, apspriestas tēlu savstarpējās attiecības, sameklēti vajadzīgie citāti (protams, vēlreiz noskaidrojot svešos vārdus), bet ar pāris jautājumiem nav tikušas galā, tāpēc vērsušās pie manis. Diemžēl grāmatu diezgan ilgi nebiju rokās turējusi, arī par attiecīgā laika notikumiem dažādās Latvijas daļās sīkāka informācija nebija prātā un pati esmu ar darbiem laika trūkumā, tāpēc nācās palīdzību atteikt. Nezinu, kur nabadzītes meklēja palīgus tālāk.

Teiksiet – stulbi radi un atpalicis bērns, nav ko tādu vidusskolā sūtīt, kas nemāk informāciju atrast? Ak vai, abām lielajām augstākā izglītība, bet meitēns beidzis 6.klasi. Un jautājums ir par to, vai pēc tādas mocīšanās tas bērns vēl ņems grāmatu rokā no brīva prāta? Ko dos tās smalkās zināšanas par visām literārajām būšanām, ja radies riebums pret lasīšanu? Kāds ir īsti mūsu galvenais mērķis?