Kad es biju skolniece, dzīvoju pārliecībā, ka skolotāji neredz neko no visa, ko daru aiz citu mugurām uz un zem sola. Tagad no pieredzes zinu – redz visu. Vēl trakāk, jau no matu cekula sīkas kustības nojauš, ko tūlīt darīšu. Bet viņi nereaģē. Viņi zina, ka es visu jau zinu, ja ne, tad tūliņ iemācīšos. Vai arī, ka manis dēļ nav vērts pārtraukt darbu un traucēt visu klasi.

Vai arī “iz dzīves”:

Skolotāj, viņš špiko!

Kurš?

Ģirts!

Skolotājs atmet ar roku. Skolēni nosmejas: šis pat špikot nemāk. Ģirts turpina špikot un vai nu sāk kaut ko saprast, vai arī iemācās atrast vajadzīgo lappusi grāmatā. Bet atzīme tik un tā slikta, jo laika taču visam – meklēšanai, saprašanai un rakstīšanai – nepietiek. Biedri apmierināti: taisnība uzvarējusi.