Zobārsts mācās daudzus gadus. Pēc tam strādā un turpina mācīties no pieredzes. Protams, dažreiz arī kļūdās, dažreiz izmēģina ko jaunu, iet kursos, dažreiz ierodas darbā pusslims vai noguris utt. Īsāk sakot, viņš ir izglītots darba cilvēks, kas prot savu amatu un strādā pēc labākās sirdsapziņas. Tam taču varam piekrist, vai ne?

Un tagad iedomāsimies situāciju, kad pacients (pieņemsim, automehāniķis, labs sava darba pratējs) ierodas pie tā paša zobārsta ar garu norādījumu sarakstu, ko un kā ārstam darīt, kādas zāles kurā brīdī izmantot, kā kustināt rokas un kā lietot aparatūru. Vai arī māte, atvedusi ārstēt savu bērnu, skatās zobārstam pār plecu darba laikā un komandē: tagad urbiet pa labi, tagad – pa kreisi, tagad – ātrāk, tagad – lēnāk, tagad ņemiet šīs zāles, tagad – tās, un vispār, jūs taču esat čamma un neko neprotat, kur jūsu darbības zinātniskais pamatojums utt. Un nabaga zobārstam pēc tam jātaisnojas klīnikas vadītājam un vēl nez kam, ka nav pietiekami cītīgi sekojis norādījumiem, bet vienkārši ārstējis zobu.

Piekritīsiet – visai absurda situācija: tā taču nevar normāli strādāt! Tiešām – normāli strādāt tā nevar. Tad kāpēc skolās tā ir ja ne gluži ikdiena, tad visai parasta parādība gan?