Vairs neatceros ne karavadoņa vārdu, ne laiku, ve valsti, kurā tas notika. Bet, atrazdamies svešā, okupētā zemē, viņš izdzirdējis par pretošanās kustību, vienam no padotajiem esot teicis:“Kad vecas sievas sāks mums uz galvām izliet savus naktspodus, mēs būsim pazuduši.”Rādās, ka Ukrainā šāda stadija drīz būs sasniegta. Nupat lasīju internetā, ka
Jā, grūti laiki. Neko darīt – tos mēs neizvēlamies. Un tagad noteikti jāizraugās sava pozīcija, mērķis, pienākumi. Varam uzsākt ko jaunu. Varam turpināt iesākto.Droši vien katrs no mums tagad domā – ko es labu varu darīt. Ļoti vienkārši – to, ko var un prot. Es protu mācīt bērnus. Runāt ar
Trešdien vajadzēja būt maniem svētkiem – kurjers atgādāja jauno grāmatu “Protu, protu rakstīt”, pavisam svaigu, gandrīz siltu. Svētku nebija. Karš taču. Un nav svarīgi, ka bumbas nekrīt uz mūsu galvām – tas attiecas arī uz mums.Jā arī es esmu vainīga. Neesmu iemācījusi skolēniem tik labi lasīt, lai tie prastu atšķirt
Neatceros, ka būtu izdevies kādu gadu strādāt uz vienu slodzi. Ak, jā, vienugad bija gan pusslodze – kad strādāju citā darbā un palūdza paralēli padarboties, lai aizstātu no ierindas izgājušu kolēģi. Bet tā tad jau vairs nebija nekāda “tikai pusslodze.” Dažreiz ir dzirdēts, ka skolotājiem pārmet pārlieku mantrausību – šie
Pavasarī tas ir pastāvīgs skolotāju pavadonis. Tiesa, par to parasti nerunā. Kaut kā neērti atzīties, ka esi tāds kā pussprādzis kaķis un gulēt vien gribi. Skolā vēl tā puslīdz izdodas noturēties līdz stundu beigām, bet, kā mājās, tā gar zemi. Jaunos (ja tādi kāds atrodas) par to nebrīdina, jo tā
Jā, ar to lasīšanu tiešām nav labi. Vienubrīd pat bija pavisam draņķīgi. Tagad vismaz esmu redzējusi katrā klasē pa kādam brīvprātīgi lasošam bērnam un vairākus, kuru bez kreņķiem lasa, ja liek. Un sen neesmu dzirdējusi lepnus apgalvojumus, ka lasīt ir vecmodīgi un ka tas liecina par atpalicību. Tātad attieksme mainās.
Nu tik būs jaunums – valsts rūpēsies par objektīvu skolēna darba vērtēšanu. Tad ļaunie skolotāji vairs nevarēs likt atzīmes pēc zobiem un deguniem.Mīļā, labā valsts! Ļauj taču skolotājiem mierīgi strādāt – tiem, kuri vēl atlikuši. Ja pieņems kādus jaunus noteikumus, mēs, protas, tos pildīsim. Bet tur noteikti nāks līdz (kā
Tas nu gan bijis jokdaris, kas ieteicis vārdu “karasieva” jau esošā un labā vārda “kareive” vietā. Par pēdējo viss skaidrs – sieviete, kura karo vai mācās to darīt. Bet karasieva… Katrs te var domāt, ko grib. Varbūt dāma, kas interesējas tikai un vienīgi par karu, par tajā darbojošamies vīriešiem nelikdamās
Mācu skolā bērnus. Jā, bērnus. Kaut gan daži no tiem jau nēsā krietnas un modīgas bārdas (vidusskola taču!) un, pa durvīm iekšā nākot, noliec galvas, man viņi tik un tā ir mazie cālīši un peļukiņi – kā nekā, pašas vecākajiem dēliem jau 40 un… Bet tie cālīši un peļukiņi neprot
Cik stipra gan var būt daudzu cilvēku pārliecība! Un nav pat svarīgi, kur tā radusies un par to tā ir. Tā var būt pat aizgūta. Galvenais: ir tikai viens pareizais viedoklis, un tas ir manējais. Nekādu šaubu. Nekādu aizdomu, ka pats varētu kļūdīties. Es tā domāju. Un punkts.Citu ļautiņu domas
