Ieraudzīju FB bildītes, kā zemnieks ar zemi, lai kas arī pasaulē notiktu. Pēkšņi atcerējos 1991.gada augustu. Mierīgi virtuvē gatavoju ēst, vīrieši pie kūts mierīgi krāmēja kūts uzlabošanai paredzētos dēļus, bērni šiverējās kaut kur ārā. Un tad pēkšņi izdzirdēju par Maskavā it kā uzvarējušo puču.
Man notirpa kājas. Likās – visa dzīve tikko iesākta, vai tiešām tā uzreiz arī beigsies? Ko nu darīt?
Tāpat stīvām kājām devos paziņot jaunumus savam vīram un viņa krusttēvam. Kādu brīdi abi klusēdami stāvēja kā nolēmēti. Tad krusttēvs noteica: “Nu, vai tad tāpēc dēļus nekrāmēs?” Un abi šķietami mierīgi turpināja ņemties ar dēļiem, bet es, arī nomierinājusies, atgriezos pie plīts.
Arī tagad gribu atgādināt šos viedos vārdus: “Vai tad tāpēc dēļus nekrāmēs?” Mums vienkārši katram ir jādara tas un tik, cik šajā dienā, šajā mirklī varam izdarīt. Un viss.