fbpx
Mūsu Opītis saslimis. Kaite pielavījās nemanot. Viņš tikai pamazām kļuva arvien vājāks, tad sāka mazāk ēst un šad tad vēma. Sliktums kļuva redzams, kad uz pēcpuses virs astes sāka iet nost spalva un veidojās jēlums. Ak, jā, atvainojiet, es nepateicu, ka viņš ir cienījama vecuma runčuks (pavasarī būs sešpadsmit) vārdā Čipsis, melnbalts skaistulis, slavens ar piemīlīgu raksturu.
Čipulītis jaunībā divreiz kļuvis par katastrofas upuri (ievērts durvīs un pēc izveseļošanās piedevām sabraukts), pārcietis dažas slimības, vecumā zaudējis pusi zobu, taču mūžā nekad nav darījis cilvēkam pāri, ja neskaita iekošanu saimnieces klasesbiedram Rozenbergam tad, kad sesto reizi tika mests pret griestiem, lai pārbaudītu, vai pieķersies pie vērbaļķa, vai arī nokritīs uz ķepām. Tas bija sen. Tagad mīļākā nodarbība viņam ir gulēt klēpī un tikt bužinātam. Arī peles viņš vairs neķer, kā jau pensionāram pieklājas. Pamēģiniet paši bez zobiem kaut ko bēgošu un spalvainu nomedīt!
Bet es kā strādājošs pensionārs priecājos, ka nopelnu pietiekami, lai varētu savu kustonīti ārstēt. Tas gan nebūs viegli. Kad jāēd zāles vai jāšpricē, vai kaut tikai jālien transportkastē, manam Opītim nez no kurienes parādās četras ķetnas ar metru gariem nagiem. Šī būs asiņaina nedēļa, un tās, kas līs, protams, būs manas asinis.