Iepriekšējās publikācijas dēļ nez kāpēc ir radusies interese par manu veselības stāvokli. Tā kā dažs labs cenšas popularizēt savus priekšstatus par lietām, kas attiecas tikai uz mani, labāk pastāstīšu par to pati – nav jau nekāds valsts noslēpums.

Diabēts (2.tips), sirds mazspēja (viena lieka caurumiņa dēļ, ja nemaldos), artrīts (nezinu, kurš), astma (viegla forma), dažādi mugurkaula bojājumi, bijušas dažādas traumas un operācijas, regulāras dažādas elpceļu slimības – tas viss ir laikā, kad sevi uzskatu par veselu, tas ir, nav piemeties nekas cits. Ja izklausās pēc Frankenšteina un vajadzības pēc steidzama vainagu pasūtījuma, varu apbēdināt, jo dzīvoju normāla cilvēka dzīvi. Kā tas iespējams?

Te nu varu šo to pateikt cilvēkiem, kas uzskata, ka pēc 60 gadiem nekas vairs nav glābjams un atliek vilkt dzīvi līdz galam. Nekas nav zaudēts! Tikai par veselību jādomā laikus. Allaž jādomā līdz, ko un cik ēst, dzert, kuras kustības derēs un kuras kaitēs, tāpat nepieciešama regulāra vingrošana. It kā nekā jauna, bet tas viss tiešām darbojas! Bet ar to vien nepietiek.

Savas kaites savācu, dzīvojot grūtu dzīvi, cīnoties ar apstākļiem un daudzu lietu nezināšanu. Pamazām savācu zināšanas (no drošiem avotiem, ne šaubīgām un pretrunīgām interneta vietnēm), pamazām mainīju apstākļus. Bet esmu pārliecināta, ka no lielākām ķibelēm mani joprojām sargā paradums smaidīt un teikt cilvēkiem labus vārdus, saskatīt skaisto, mīlēt un cienīt visu dzīvo. Man ir meži, lauki, dārzs un puķes, apkārt jauki cilvēki. Nu kā lai slimo?

Un panākt var daudz. Pirms 5 gadiem, tikko izslimojusi kārtējo reizi savas muguras vainas, klasē reizēm uzskrēju kādai mēbelei. Skolēni pirmajā reizē pasmējās, tad paskaidroju, un visi saprata. Visiem labi. Tagad jau ir daudz labāk. Aizvakar noairēju grūtu maršrutu – 35 kilometrus vienā dienā. Jaunieši acis vien nobolīja. Ja grib, tad var.