Braucu pa dzīvu šoseju. Puskrēsla. Viegli miglo kaut kas lietum līdzīgs. Uz ceļa šajā posmā esmu redzējusi dažāda izmēra kustoņus, sākot ar kaķi un beidzot ar alni. Ceļš tīrs, ātrums – 90. Priekšā dažas smagās mašīnas, kāda vieglā ar piekabi. Aiz muguras – tas pats. Turos pa gabaliņu: ja nu ātri jābremzē.

Pēkšņi mani apdzen sportiska paskata mašīna (patumšs, kārtīgi nevaru redzēt, kāda īsti). Viss it kā kārtībā, nevienam netraucēju, katrs brauc, kā grib un var. Bet… Apdzenot šoferis man kārtīgi uztaurē un vēl brīdi mirkšķina ugunis, tātad – acīmredzot krietni nolamā. Pēc brīža apdzen arī citas mašīnas, taču tām ne mirkšķina, ne taurē.

Ko tad es tā biju nogrēkojusies? Neko nepārkāpu, nevienam netraucēju. Sapratu, ka man tika pārmesta… likumu ievērošana. Kā es, vieglajā mašīnā sēžot, uzdrīkstējos braukt pēc noteikumiem, nebrāzos kā traka pa ceļu, visus apdzenot. Vismaz es citu iemeslu nemācēju izdomāt.

Bet kas tur ko brīnīties? Arvien vairāk taču tiekam mudināti neievērot ne likumus, ne noteikumus. Un arī pārkāpjam tos bez sirdsapziņas pārmetumiem. Jā, daudz kas no tiem mums var nepatikt. Bet vai dzīve bez noteikumiem vai dzīve pēc stiprākās dūres principa tiešām būtu labāka?