Sabiedrībā joprojām valda mīts, ka skolēnu brīvlaiks attiecas arī uz skolotājiem. Patiesībā mēs strādājam, precīzāk, rukājam mellu muti, tikai nedarām to publiski. Apkopojam rezultātus (un tas nav vienkārši saskaitīt atzīmes), pārplānojam darbu, apmeklējam kursus, lauzām galvu, sastādām uzdevumus utt., utt. Ja arī izraujam kādus brīžus atpūtai vai pasākumam, vai izbraucienam, vēlāk viss tāpat jāatstrādā, jo mūsu darbu neviens cits nepadarīs.
Pa vidu visam arī domājam. Esam strādājuši no sirds. Kāpēc tad rezultāti tik vāji? Kovids, maita, pie vainas? Baidos, ka ne tas vien. Protams, ne visi skolēni spēj strādāt attālināti, gadās arī visvisādas tehniskās ķibeles. Biedē cita lieta – mazinās pati tieksme pēc zināšanām. Jā, visos laikos pusaudži domājuši, ka pasaule sākas ar viņiem un nekādas vecās gudrības nav jāzina. Taču tagad liekas, ka kaut kas ir sašķobījies mūsu pašu – pieaugušo – pasaules pamatos. Var jau būt, ka tas uz labu un atļurkās cilvēces domāšanu pareizajās vietās.