Kārtējais attālinātās mācīšanas periods, šķiet, mūs atkal atsviedis atpakaļ septembra sākumā. Un jau tur bijām krietni atpalikuši.

Tā vēl būtu pusnelaime. Sliktākais, ka bērni ar katru reizi kļūst arvien dīvaināki, tādi kā attālināti arī klātbūtnē. Jā, viņi vēlas kontaktu ar skolotāju un priecājas par iespēju pajautāt, dzirdēt skaidrojumu, kas atbilst tiešai vajadzībai, bet nespēj iekļauties ritmā, noturēt uzmanību. Viņi ir kā peld visam pāri, vairs lāga neuztver teikto, arī humors iet vairāk garām. Vārdu krājums plaktin plok.

Ko darīt? Nezinu. Viens ir skaidrs – pa vecam vairs nevar. Ar interaktīvajiem tingeltangeļiem gan var piesaistīt uzmanību – uz kādu brīdi. Taču velti cerēt, ka tas dos spēju sūri grūti strādāt darbu, kas varbūt kādubrīd nemaz neliekas patīkams, taču ir gauži nepieciešams.

Ar izdabāšanu un izpatikšanu tālu netiksim. Ilgstoši klausīties pat interesantas lietas ne katrs vairs spēj. Taču pavisam velti būtu mēģināt iet veco ceļu – centīgi ieborēt teoriju, tad pāriet uz uzdevumiem un praksi. Cerēt uz nupat tik izslavēto pašvadīto mācīšanos – dažam un dažreiz der, citreiz ne – kā jau viss pedagoģijā.

Brīžiem jūtu, ka slīkstu savā latviešu valodas jūrā. Nu ko – slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Atcerēsimies tās vardes un ķepurosimies tālāk. Starp citu, vairums skolēnu par tām vardēm neko nezina.