fbpx
2021. gada 29. oktobrī notika Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja A.Ašeradena vadītā attālināti rīkotā konference “Skolēns valodā un valoda skolēnā”. Bija daudz kā interesanta un skolotājam noderīga. Taču dzirdētais raisīja arī pārdomas.
Pirmā un galvenā doma – vai šai konferencei sekos arī konkrēti darbi? Visbēdīgāk būtu, ja visi tā arī paliktu pie labas parunāšanās līmeņa. Tā sakot, ķeksītis ievilkts, un kārtībā.
Skolotājiem tiešām ir nepieciešama konkrēta metodiskā palīdzība – tāda, ko ātri un viegli varētu uztvert gan iesācējs, gan gados vecāks pedagogs (un to ir vairums).Tāpēc nepieciešams centrs, kur katrs varētu griezties un kur no visām pusēm plūstošā informācija un materiāli tiktu sakārtoti viegli izprotamā sistēmā.
Un vēlreiz par slodzēm. Nosakot skolotāja atalgojumu, būtu jāvadās pēc reālā darba apjoma, nevis pēc tādu cilvēku priekšstatiem, kuri zina tikai skolotāja kontaktstundu skaitu un atceras, kā skolotāji strādāja laikos, kad pats vai pāri gāja skolā. Te nepieciešami reāli pētījumi (atkal – cik naudas tiek zinātnei?). Citās profesijās tak neviens neprasa, lai darbinieks bez maksas strādātu ne tikai brīvajā atpūtas laikā, bet arī bioloģiski nepieciešamās miega stundās, steigā aprītu ēdienu un skriešus joztu uz tualeti.
Lielu daļu laika aizņēma referāti par to, kā stundas padarīt interesantas, digitalizētas utt. Bet kas un kad iemācīs skolēniem lēni un pacietīgi darīt darbu, kas tajā brīdī nemaz nav aizraujošs, bet liekas grūts un pat apnicīgs? Vai viņi ies pa dzīvi, darot tikai aizraujošo un patīkamo?
Tā varētu turpināt. Gribēju beigt ar pazīstamo tēzi, ka slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās, bet atcerējos, ka pedagoģijas dīķī pašlaik tiek laisti (vai iemānīti, ievilināti utt.) kurkuļi, kas audzēti saudzēšanas, patikšanas, gribēšanas/negribēšanas un tamlīdzīgos jaukos akvārijos. Lai nu peld – ja var un prot.