Dzirdēju interviju art cienījamo skolotāju Pēteri Puķīti. Allaž viņu atceros ar prieku, kaut gan viņš mācīja man gauži svešu un gandrīz nepaceļamu priekšmetu – fiziku. Protams, man bija arī citas ļoti labas skolotājas, kuras domās allaž pieminu, īpaši Z.Andžāni un S.Urževicu, bet runa šoreiz nav par to.

Runa ir par to, kā skolotājam salāgot savu darbu ar sevi, savu personību. No intervijas man prātā aizķērās doma, cik svarīgi ir “mierīgā garā visu mācīt stundās.” Tieši tādu es allaž atceros skolotāju Puķīti – ar laipnu smaidu visu mierīgi mācām, lai kādas arī muļķības būtu saņēmis atbildēs un kontroldarbos. Es, protams, strādāju pavisam citādi, jo pati esmu citāda un noteikti nespētu viņa manieri nokopēt, pat ja gribētu.

Bet skolotāja darbs ar mani nav gluži velts – es vismaz spēju kaut cik saprast, ko par studijām man stāsta jaunākais dēls – (ak, likteņa ironija!) fiziķis. Bet varbūt kaut kas no skolotāju mācītā pāriet arī gēnos?