Nupat par to tiek daudz runāts un rakstīts. Vai tas būtu kaut kas jauns? Nu… ja var ticēt Poruku Jānim, tad tas bijis pazīstams jau pirms 100 gadiem. Protams, formas mainījušās, bet būtība palikusi.

Palicis arī fakts, ka saknes tam ir ģimenēs, sabiedrībā un pusaudžu vecuma īpatnībās, kad pašsaprotami ir mēģinājumi tikt uz augšu, pakāpjoties uz citu galvām un pleciem. Redzam, ka daudzi tā arī netiek no šī vecuma ārā un turpina to darīt līdz kapa malai.

Runāšana plašsaziņas līdzekļos, protams, ir laba, bet šaubos, vai tas daudz ko līdzēs. Galvenais tomēr ir un paliek tā ikdienas tamborēšana skolās u n mājās, izravējot katru pamanīto nezāli, kamēr tā vēl maza.

Esmu redzējusi, kā kolēģe, prasmīgi darbojoties, panāk, ka skolēns izkuļas no īpaši nelabvēlīgas situācijas, vismaz kaut cik iekļaujas kolektīvā un veiksmīgi pabeidz skolu. Protams, mēs varam darboties tikai mūsu pašu redzeslokā, aiz skolas sienām mūsu rokas nesniedzas.

Ko tad konkrēti darīt? To neviens priekšā nevar pateikt. Vienkārši jāvēro kā vanagam peļu bars un ari, ja vajag, pat skarbi jāreaģē uz katru izsmiekla, apcelšanas vai citas pārestības gadījumu. Lasīt lekcijas par labu uzvedību gan būtu velti. Reakcijai jābūt zibenīgai un īsai, turklāt jāsargās noskaņot pret sevi pārējos skolēnus, lai tie nenostātos pāridarītāja pusē. Var palīdzēt pat vienkārši jautājumi, uz kuriem pat neviens negaida atbildi. Vai tu par mani arī tā smiesies. Ja es kļūdīšos? Vai tu pats vienmēr visu zini? Vai tu gribi, lai kāds cits pret tevi tā izturas? Un tamlīdzīgi. Vienkārši vārdi, pavadīti ar piemērotiem žestiem un grimasēm, var darīt brīnumu lietas.