Pacietība! Cik bieži mums tās pietrūkst! Jā, es zinu, skolotāju pacietībai esot jābūt bezgalīgai. Tāpat kā vecāku pacietībai, starp citu. Cik bieži gan aiz skolēnu burtnīcām, sejām, datoru ekrāniem mēs redzam vai jūtam vecāku nepacietību un neiecietību! Un tad nāk bērnu vietā pildīti mājasdarbi, priekšāteikšana, bārieni, lamas, noniecināšana, un kas tik vēl ne. Tiek arī skolotājam.

Bet kā ir klasē? Darbs sācies. Uzdevums izskaidrots. Un tad nāk gūzma jautājumu. Skolotāj, kas jādara? Skolotāj, kurš uzdevums? Skolotāj, kurā lappusē? Kad tas vairākkārt parādīts, pateikts, izskaidrots, nāk nākamā kārta: skolotāj, es nesapratu! Viss tiek paskaidrots. Nesapratēju skaits samazinās. Tad vēl un vēl. Beigās paliek viens vai divi. Tad skolotājs ievelk elpu, brīdi padomā, kā vajadzīgo izskaidrot vēl vienkāršāk, un sāk no gala. Un tad kāds, kurš bijis aizsapņojies, skolotāja atliektās muguras pamodināts, jautā. Skolotāj, kas bija jādara?

Protams, tas nenotiek vienā stundā. Un arī ne katrreiz. Bet tas jau nemaina vajadzību pēc pacietības, vai ne?

Kā man pašai ar to pacietību? Lai vēl un vēlreiz atkārtotu, mācītu, skaidrotu, padomātu un visu tu pašu atkārtotu vēl vairākas reizes, tikai citādi, piemērojot konkrētajai klasei un bērniem, – tur pietiek un vēl pāri paliek. Saskaroties ar tīšām ļaunprātībām, viedokļiem (protams, nesagraujamiem), kas balstās uz elementāru nezināšanu, toties tiek agresīvi uztiepti, – tur tā iet uz galu.