Neatceros, ka būtu izdevies kādu gadu strādāt uz vienu slodzi. Ak, jā, vienugad bija gan pusslodze – kad strādāju citā darbā un palūdza paralēli padarboties, lai aizstātu no ierindas izgājušu kolēģi. Bet tā tad jau vairs nebija nekāda “tikai pusslodze.” Dažreiz ir dzirdēts, ka skolotājiem pārmet pārlieku mantrausību – šie tik sagrābjoties slodzes, lai pelnītu baigo piķi, un par bērnu zināšanām daudz neliekoties zinis.

Taču man grūti iedomāties skolotāju, kurš mierīgi strādāti savu (pus)slodzīti, kamēr blakus klasē vispār nenotiek tā paša priekšmeta stundas, jo cita skolotāja nav vispār. Nekāda. Tāpat nevaru iedomāties direktoru, kurš tādu situāciju pieļautu. Šā vai tā, bet būs vien jāuzņemas neesošā kolēģa stundas.

Dažam varbūt tas izklausās neticami, bet skolotājiem žēl bērnu, un viņi no sirds cenšas tiem palīdzēt. Tātad arī uzņemas papildus slodzi, tāpat kā daudz ko dara bez atlīdzības. Pilsētās otru skolotāju varbūt vēl var kaut kur sagrābstīt, bet laukos? Atstāt pāris klašu nemācītas? Tādu skolotāju vēl neesmu redzējusi.

Pati vainīga, ka strādāju laukos? Varbūt. Bet neesmu nevienam neko tik ļauno izdarījusi, lai būtu spiesta dzīvot pilsētā. Tad nu arī nākas nest vairāk, nekā var pacelt. Savu aiznesīšu, vai vismaz aizvilkšu līdz galam. Bet, velns un elle, nu jau jāsāk aizvietot mirušie kolēģi. Vai tas tā kā nav drusciņ par daudz prasīts pat no skolotāja?