Vakar bija tāda ļoti laba un reizē arī skumīga diena.

Skumīga, jo zinājām, ka mēs, Pierīgas literatūras skolotāji tieši šādā bariņā vairs netiksimies – viss plūst un mainās. Mazdrusciņ skumīga arī tāpēc, ka mēs – tie, kam pāri 60 – arvien vairāk jūtam, ka gluži visu jauno aptvert un izmantot, visticamāk, nevarēsim: jaunā ir ļoti daudz, mums laika un spēka darboties izglītības laukā palicis maz.

Laba, jo šis seminārs, ko vadīja Māris Bušmanis – cilvēks, kas šai jomā ir zinošs un aktīvi darbojas – sniedza mums daudz patiešām derīga un praksē izmantojama materiāla. Tiesa, vairums padomu un piemēru bija paredzēti izmantošanai pamatskolā, bet – ak vai! – arī daudziem maniem lielajiem būtu tieši pa zobam.

Ceru, ka šī tikšanās mums nebūs pēdējā – lai arī citā sastāvā! Un klusītiņām nopriecājos, ka īstu skolotāju suga mūsu Latvijā vēl nav izmirusi. Tās baumas par izglītības nāvi ir tā kā drusciņ pārspīlētas.