Pulkstenis desmit sestdienas rītā. Sēžu pie divpadsmito esejām jau trešo stundu. Diez kas nav. Pleci, rokas un garastāvoklis pamazām slīd uz leju. Pie viena darba rokas nolaižas pavisam.

Labs puisis, klasē stundās viens no aktīvākajiem, darbus vienmēr izpilda – pat attālināti. Mācu viņu no 9.klases. Ja toreiz viņš man būtu nodevis tik neveiksmīgu darbu, es neko neteiktu. Bet tagad… Skola tak jābeidz!

Bērni nav vainīgi, viņi ir cietēji. Tāpēc ceļu rokas un rakstu vēstuli: “Nav labi. Zvani, kad vari, kaut ko izdomāsim.”

Zinu, viņš piezvanīs – kad varēs. Tikai vēl nezinu, ko viņam teikšu. Nekas. Piedod, draudziņ, gan pa abiem kaut ko izdomāsim. Kaut kad.