Jā, tas acis es aizmirst nespēju, kas priecīgi spīdēja pretī, kad ienācu klasē. Tajās bija prieks un interese. Tās teica – mēs strādāsim! Bet… tad nāca attālinātās mācības.
Manis pēc tās tālbūšanas un tālapmācības labumus var slavēt priekšā un pakaļā – neticu, un viss. Nekas neaizstās dzīvu skolotāju klases priekšā, viņa vārdu, žestu, pat nejaušu kustību un skatienu. Mācīšanās jau nav tikai prasme atrast informāciju un pašam kaut kā to sagremot. Tā ir saite no cilvēka uz cilvēku, no paaudzes un paaudzi. Vai tad nepietiek, ka šo saikni gadu desmitus, ja ne simtus centās saraut svešas varas? Vēl postīsim paši, ar tehnoloģijām aizrāvušies?
Ienāku klasē pēc kārtējā attālinātā perioda. Mani sagaida blāvas acis. Tādas tās nebija, kad šķīrāmies. Iet stundas. Izmēģinu dažādas metodes un paņēmienus. Nekā. Tad parādās pa sīkai dzīvības dzirkstelītei. Virziens pareizs, nu tik uz priekšu! Pamazām tieku pieņemta arī citos mācību veidos un formās. Acis kļūst ar katru stundu spožākas.