Tiem, kas joprojām turpina bēdāties par to, ka bērni un jaunieši nelasa, negrib un viena daļa pat neprot to darīt, varu teikt tikai vienu: nenolaidīsim rokas! Velns nav tik briesmīgs, kā viņu mālē. Lasīšana pamazām atkal nāk modē un izplatās, tikai ir drusku mainījusi veidu.

 

Kad pirms pieciem gadiem, jaunā klasē iegājusi, teicu, ka būs jālasa, redzēju smīniņus, dažs pat ar lepnumu paziņoja, ka grāmatas nelasa, jo tas neesot moderni (mājiens ar mietu, ka esmu atpalikusi no dzīves). Pagājušajā rudenī nekas tāds vairs neskanēja, tikai dažās sejās atspoguļojās pārdomas – kā varbūt varētu izšmaukties.

 

Un to bērnu un jauniešu skaits, kam patīk lasīt, aug. Tikai neprasīsim no viņiem izlasīt no vāka līdz vākam grāmatas, kas reiz patikušas mums pašiem vai reiz bijušas obligātas. Tas neko nedod, ja nu vienīgi riebumu pret šo nodarbi vispār. Palīdzēsim viņiem īsto grāmatu meklējumos, ļaujot tās mainīt un piedāvājot arvien jaunas, ņemot vērā paša intereses un spējas. Tas palīdzēs attīstīt prasmes un atrast autorus, kuru grāmatas tiešām gribētos izlasīt. Mūsu mīļos klasiķus – Brigaderi, Jaunsudrabiņu un citus – lasīsim klasē, tulkosim no latviešu valodas uz latviešu valodu, padarīsim mīļus un pazīstamus, izlaižot Caur sevi – metožu un prasmju jau mums pašiem atliku likām.