Šodien, savus darbus darot, ar pusausi dzirdēju radio pieminam diasporu. Neklausījos, bet aizdomājos.

Nupat ir laiks, kad mūsu jaunā paaudze ir kļuvusi tik daudzveidīga kā nekad. Kādās valstīs tik mūsu ļaudis nedzīvo, kādās tik valodās nerunā! Arī bērni tur aug – cits latviski runā kā jau dzimtajā valodā, cits pat rakstīt kaut kā prot, bet cits i ne pāris vārdiņus nespēj pateikt. Nav arī dzirdēts, ka kaut kas tiktu nopietni darīts, lai šiem bērniem un jauniešiem palīdzētu sistemātiski apgūt senču valodu. Protams, ir kursi, nometnes un pat kādas skoliņas, bet neba visi tur tiek, iespējas un vajadzības ir dažādas, daudzas labas lietas turklāt ir diezgan īslaicīgas.

 

Pirms vairākiem gadiem mana dēla ģimene mēģināja atgriezties Latvijā. Diemžēl nekas nesanāca – tuvākā skola, kur manu mazmeitu saņēma atplestām rokām (nauda taču seko skolēnam!), ar solīto palīdzību nesteidzās, jau pēc pāris nedēļām nāca piezīmes, ka bērns rakstot lieto angļu burtus (otrklasnieks!) un tamlīdzīgi. Nebija nekāda reāla atbalsta. Kamēr sameklēju citu, piemērotu skolu, bija jau par vēlu – ģimene nolēma atgriezties ārzemēs. Tagad daudzi atgriežas.

 

Arī vīruss iemācījis daudz ko darīt attālināti. Daudz ko darām citādi, ne tā, kā ierasts. Taču tas nes arī ko labu – plašākas iespējas mācīt un mācīties attālināti. Kāda palīdzība būtu visvairāk vajadzīga tiem, kam ar latviešu valodu pavisam vāji? Kas būtu nepieciešams vispirmām kārtām? Ar ko gribētos sākt apmācību? Varbūt ir vēl citi jautājumi un atbildes?

 

Šo lietu mums nāksies risināt gribot negribot – ja gribam pastāvēt un nezaudēt vērtīgu savas tautas daļu. Mūsu taču ir tik maz!