Par valodu.
Atkal ir uzpeldējis valodas jautājums. Tā viņš tur pļekstinās uz priekšu un atpakaļ – malā netiek, peldēt lāga nemāk un par virzienu neredz. Nabadziņš!
Šoreiz – par valodas kvalitāti un kontroli. Pirms kāda laika godājamais Streiča kungs iesaka Saeimā ieviest valodas kontroliera amatu. Tā pienākumos būtu arī pamācīt un nobārt par centības trūkumu. Visnotaļ piekrītu – klausoties politiķu runas, man reizēm ausis šūpojas. Bet paši vien tādus esam ievēlējuši, un pat tādus, kas latviešu valodu nemaz lāgā neprot.
Taču vaina jau nav tur vien. Tās pašas manas (un, cerams, arī citu) ausis bieži plivinās arī pie radio un televizora, acis blisinās, lasot interneta tekstus un komentārus. Un – ak vai! – diemžēl zinu, kā raksta ne viens vien mans kolēģis skolotājs.
Te ar vienkāršu kontrolēšanu nepietiks. Ko nu? Varbūt jāsāk ar attieksmi? Katram.
Dalies ar saviem draugiem spiežot uz vēlamās ikonas zemāk
Ak, Šis Helovīns!
Labi atceros laikus, kad šie, mums svešie, svētki ienāca Latvijā. Bērniem tas sākumā likās visai jauki. Vismaz filmās tā izskatījās: tērpi, saldumi, jautrība. Patiesībā tā
Nosvinēju. Un svinēšu vēl.
Nosvinēju 14. jūniju. Un pirms tam 25.martu arī svinēju. Un svinēšu katru gadu. Kāpēc gan ne? Tās tak ir manas dzimšanas un vārda dienas. Arī
Vajag tagad.
Mācu skolā bērnus. Jā, bērnus. Kaut gan daži no tiem jau nēsā krietnas un modīgas bārdas (vidusskola taču!) un, pa durvīm iekšā nākot, noliec galvas,
1970 gadu vidus
Šajā brīdī Māra Vilemsone bija 2 bērnu māmiņa un latviešu valodas skolotāja. No malas neko īpašu nevarēja manīt, viss izskatījās mierīgi un parasti, taču tā
Tā nu ir sanācis
Tā nu ir sanācis, ka pēdējos gados esmu vazājusies bezmaz vai pa visu Latvijas teritoriju, lekcijas lasīdama. Nācies būt gan lielās, gan mazās, gan parastās,
