Pa brīvajām dienām atvilkta elpa, nu var drusku parakstīt. Laikam daudziem liksies, ka es esmu viens gaužām kašķīgs un dusmīgs cilvēks, bet atkal sapiktojos. Nu, par tiem pašiem eksāmena pielaides darbiem.
Kaut gan vairs nav pirmā reize, joprojām neredzu tiem ne jēgas, ne lietderības, ja vien mērķis nav sagādāt skolotājiem papildus darbu, lai šiem nav garlaicīgi. Bet neko darīt, samierinos. Apmēram arī skaidrs, kā jārīkojas. Taču, kad gribu labot iesūtītos darbus… Nekā, čiks vien sanāk.
Lai gan daru visu, kā norādīts, labojamos darbus nevaru atrast. Lai iemu, kā iedama, allaž nonāku uz jau izlabotajiem, pērnajiem darbiem ar visām atzīmēm. Pēc ilgām pūlēm metu kaunu pie malas un dodos pēc palīdzības. Glābj mācību pārzine – viņa sazvanījusies, noskaidrojusi. Nu ejam iekšā interneta džungļos abas reizē. Atkal parādās pērnie darbi, taču… dzirdu jaunu norādījumu: jātin uz leju, aiz tiem apakšā esot šogadējie. Izpildu rīkojumu, un – urrā! – varu ķerties pie tālākā darba.
Daru, kas darāms, taču pa galvu grozās doma – kāda iksa pēc man tas viss vajadzīgs? Un, ja kādam citam vajag, vai tiešām bija tik neiespējami redzamā vietā atstāt norādi, ka jāskatās kaut kur apakšā? Parasti taču jaunākās iesūtnes ir augšā vai citā lapā! Visu sarežģīto varēja sataisīt un tādu nieku ne?
Jā, es zinu, ka šajā jomā esmu galīga zoss un man sen laiks pensijā. Diemžēl man ir aizdomas, ka tādu vecu (un varbūt pat jaunāku) muļķu kā es starp skolotājiem nav mazums. Ja no mums tiek prasītas visādas brīnumu lietas, būtu gaužām labi, ja par mums kāds arī parūpētos.