Izlasot grāmatas ”Ala” aprakstu, pirmā doma, kas iešāvās prātā bija – Kas labs tad tajā Latvijā varētu norisināties? Sākotnēji mani māca šaubas vai grāmatā paustie notikumi spēs turēt līdzi ārzemju
Kad es biju skolniece, dzīvoju pārliecībā, ka skolotāji neredz neko no visa, ko daru aiz citu mugurām uz un zem sola. Tagad no pieredzes zinu – redz visu. Vēl trakāk,
Nāku no vilciena. Pāris soļu pa priekšu iet trīs jaunekļi. Viens paskaļi ierunājas (spriežot pēc intonācijas – speciāli tā, lai es labi dzirdētu): – E, na h… galva sāp… –
Kad neesmu skolotāja, tad esmu saimniece savās mājās. Nekas nevar būt labāks par iespēju parušināties mierīgi savā dārzā un pabarot ģimeni ar svaigiem produktiem bez E un citām ķimikālijām. Pats
Reiz kāda kolēģe smiedamās stāstīja – viņas ģimene gribot organizēt glābšanas akciju, tikai nezinot, kā to izdarīt. Ģimenes neveiksminiece skaitās skolotāja, jo saņem uz rokas tikai pāri 400 eiro, bet
Basi…Padalījos ar lielisku ierakstu – puiši basā dzied par savu darbu. Kā jau manam vecumam raksturīgi, tas raisīja atmiņas.Pirmā universitātes kolhoza mēneša laikā bijām kolhozā “Staburags”(ja pareizi atceros nosaukumu), un
Mācījos veidot zoomstundas. No gudrajiem ļaudīm nebija nekāda labuma. Mans dēliņš Nr.3 ir ļoti pacietīgs un pēc ilgām pūlēm un atkārtošanas tikai vienreiz nopūtās un paziņoja, ka mani datorprasmēs apmācīt
Beidzies briesmīgs karš. Dzejnieks un skolotājs ar sievu (arī skolotāju) un diviem bērniem atgriežas Rīgā. Viņš noīrē ērtu sešistabu dzīvokli Rīgas centrā, noalgo kalpotāju. Ģimene ar pilnu krūti metas kultūras
Pašlaik modē runāt par politkorektumu. Lai tā nu būtu. Bet tai lietai ir vēl otra puse.Kā zināms, vairumam mūsu jauniešu ir mazs vārdu krājums. Ja tagad daļu no tiem viņi
Lieldienas klāt. Priecīgi svētki. It kā. Taču, ja laimīgā kārtā visi jau nebūtu pašā plēšanās karstumā par covid-19, tad ietu vaļā strīdi kad, kur, kā un vai vispār svinēt.Par laiku:
