Beidzot internetā (vismaz manā FB burbulī) viens pēc otra parādās raksti. Par skolēnu integrēšanu. Par disciplīnu. Par skolotāja lomu un stāvokli skolā. Un tie runā par reālo situāciju, par to, kas patiesībā notiek. Publiski runā. Skaļi. Beidzot! Un, jā, draugi, nav labi. Mēs patiešām esam ļoti, ļoti dziļi … teiksim,
Kad FB kārtējo reizi uzpeld teksts par to, cik ļauni un neiejūtīgi ir visi mūsdienu cilvēki, man nāk smiekli. Kur gan šie rakstītāji vazājas, ka tādus vien satiek! Pirmkārt jau, arī agrāk cilvēki būtībā vienmēr ir bijuši visdažādākie. Neticat? Paši vainīgi – vajag vairāk lasīt visvisādu laiku un zemju autoru
Klausos radio, kā kārtīgam pensionāram pieklājas. Runā par skolēnu dienasgrāmatām. Tas parauj vaļā atmiņas. Esmu skolniece. Kārtīgā meitene. Pildu dienasgrāmatu un piktojos: obligāti jābūt ierakstītām visām stundām – katru nedēļu vienām un tām pašām, blakus ailītē – uzdotais. Reizēm ir, ko rakstīt, reizēm nav, tad tik un tā jāaizpilda: fizkultūrā
Ak, mūžīgā tēma, kas tiek cilāta allaž no jauna. Jā, kad mana paaudze gāja skolā, gadījās, ka kāds nobastoja pa stundai: darbs bija goda un slavas lieta, inteliģenti pa vecam skaitījās cilvēces atkritumi un pat ieviestā obligātā vidējā izglītība necik daudz nelīdzēja. Kad es jau strādāju skolā, arī gadījās, ka
Visai bieži FB nākas redzēt sižetus, kur kāds dara kaut ko sliktu, bet visi apkārtējie klusē. Tā ir tāda kā klusēšanas kultūra (vai antikultūra). Un tas ir vislielākais ļaunums. Kur bija tie ļaudis (cilvēki?), kas sēdēja vagonā, kur ļauni ņirgājās par cilvēku, kurš vienkārši darīja savu darbu – kontrolēja biļetes,
Klausos, skatos un priecājos – katru dienu plašsaziņas līdzekļos tiek runāts par skolu. Jautāsiet, kas tad nu tur tik labs? Vienkārši atceros laikus, kas viss juka un bruka, bet par skolas problēmām neviens nekur neko nerunāja. Ak jā, runāja gan: Par bērnu glābšanu no ļaunajiem skolotājiem u.c. veida pedagogiem, kas
Ir atkal augusts, un daudzi direktori izmisīgi turpina meklēt kadrus. Par to, ka skolotāju trūkst, tagad jau, paldies dievam, runā no visaugstākajām tribīnēm. Bet ar to vien nav līdzēts. Neko labāku neatrazdami, direktori kā ierasts vērsīsies ar lūgumiem pie pēdējā līdzekļa – pensionāriem. Un daudzi no viņiem piekritīs, iedarbosies pienākuma
Jūlija beigās biju salidojumā Murjāņu sporta ģimnāzijā – nu jau pensionāra statusā. Protams, jauki satikt vecus un ne tik vecus pazīstamus. Jauki viesoties skolā, kur esmu strādājusi ar prieku un patiku. Drusku grauž sirdsapziņa, ka esmu to pametusi grūtā brīdī – mana vieta joprojām ir brīva (U-ū, jaunie pedagogi, te
Cik nav dzirdēts činkstam, ka viss ir slikti – cilvēki ļauni un netikumīgi, valdībā zagļi vien, valsts nekam neder utt. Ļaunīgā kārtā esmu šad tad uzdevusi jautājumu: ko tad cienītais kungs vai kundze pats ir darījis, lai būtu labāk? Atbilde nekad nav saņemta. Bet gadās arī citādi – cilvēki vienkārši
Nāk jūlijs, un ap šo laiku skolotāji sāk pacelt degunu uz augšu un skatīties, kas pasaulē notiek, Pasaule nemaz nav tik tālu jāmeklē, tā ir arī tepat – Latvijā. Kad sāku cilāt savu snuķi, izrādījās, ka interese par dažādām skolām nezūd arī godājamam pensionāram un ieraugāms šis tas interesants. Izrādās,