Nostrādāju veselu nedēļu sakostiem zobiem. Gauži sāpēja mugura, tā vieta (kā teica viens gudrs cilvēks), “kur mugura zaudē savu famīliju”, un vēl kāja piedevām. Tās visas ir lietas, bez kurām skolotājs darbā var iztikt, protams, ja neņem vērā kvalitāti. Bet tad palika žēl zobu. Bez tiem gan arī var iztikt,
Kolēģe žēli nopūšas: viņu skolā akreditācija. Izsaku līdzjūtību, kuru necik nejūtu. Lieta tāda, ka, palaikam mainot skolas, ar tādām lietām esmu saskārusies biežāk nekā parasti. Kādā skolā nācās visas atvilktnes piebāzt ar visvisādiem sakopētiem papīriem (nevienu pārbaudītāju manas atvilktnes neinteresēja). Citā jau priekšlaikus tikām visvisādi biedēti, protams, nekas no solītajām
Jā, arī vārdiem ir sava mode – Tāpat kā biksiņām. Tie nāk modē, kādu laiku tiek lietoti vietā un nevietā, tad aiziet. Dažreiz šie vārdi nostiprinās kādā dziesmiņā, kā, piemēram, kolosāli, un tad tiek lietoti pareizi un nepareizi. Tie var parādīties periodikā – sākumā kā joks, kam vēlāk it kā
Parasti ap šo laiku katru gadu es to stāstu skolniekiem – tā, kā nu man šis laiks atmiņā palicis. Šoreiz tas nav iespējams, laikam pienācis laiks visu pierakstīt. Tolaik dzīvoju dziļi Kurzemē. Kolhozs nebija no labākajiem, dzeršana bija ikdienišķa parādība, taču arī prātīgu cilvēku netrūka. Uz visiem svarīgajiem pasākumiem, kas,
No Amerikas nāk bēdīga ziņa – lielajos ugunsgrēkos nodegusi arī Anšlava Eglīša māja Kalifornijā. Žēl, protams, bet palicis kas daudz svarīgāks – rakstnieka piemiņa. Un tā nu nedeg. Lai Kalifornija, kur Kalifornija – rakstnieks nāk mājās. Nāk ar grāmatām, ar filmām un nu pat seriālu. Nāk ar vārdu, ar pieminēšanu,
Par valodu. Atkal ir uzpeldējis valodas jautājums. Tā viņš tur pļekstinās uz priekšu un atpakaļ – malā netiek, peldēt lāga nemāk un par virzienu neredz. Nabadziņš! Šoreiz – par valodas kvalitāti un kontroli. Pirms kāda laika godājamais Streiča kungs iesaka Saeimā ieviest valodas kontroliera amatu. Tā pienākumos būtu arī pamācīt
Mūsdienās cilvēkam ir patiešām grūti saprast: kas tad es īsti esmu? No visām pusēm (un visvairāk, protams, no interneta) birst visvisādi padomi un skaidrojumi. Piemēram, izskan apgalvojums “tu esi īsta sieviete, ja…” diemžēl visbiežāk nākas skumji apjaust, ka es acīmredzot sieviete neesmu. Tad nu ikreiz, kad stāvlaukumā nepareizi nolieku mašīnu
“Ar tumsu allaž ir tā – satriekta un kādu laiku atelsusies, tā iemanto citu izskatu un pieņemas spēkā no jauna.” (Dž.R.Tolkīns. Gredzenu pavēlnieks.) Tā tiešām ir. Bet tikai no mums pašiem ir atkarīgs, cik tumsu ielaidīsim sevī, savā apkārtnē. Nu labi, ar to apkārtni var būt visādi. Tumsai patīk izplesties,
Nu, johaidī!Šoreiz gribu izteikties ne kā skolotāja, bet kā četru bērnu māte. Atkal piesaukšu savu vecmāmiņu, kurai arī bija četri bērni, karš un Sibīrija. Viņa teica, ka sieviete var atļauties dzemdēt tik bērnu, cik var viena pati izaudzināt. Ar vīriešiem ir tā – te ir, te nav.Tagad dzīvojam labākos laikos.
Nu reiz dabūjām izbaudīt uz savas ādas, ko nozīmē īsta dabas stihija. Sagaidījām to tālu no mājām – Lietuvas vidienē, un tur bija tāpat kā Latvijā, cik nu varu spriest pēc interneta materiāliem un pa ceļam redzētajiem postījumiem.Skatoties dabas trakošanā gribot negribot nāk prātā domas par cilvēka niecīgumu tās priekšā.
