Dzirdu kārtējo bēdu stāstu: jauna skolotāja izmisumā, jo netiek galā ar pirmklasnieku, kurš dauza mēbeles, sit skolotāju, bērnus un, protams, lamājas. Atiet nost nevar. Kā lai māca pārējos? Māte šādu iespēju noliedz: viņas bērns nekad neko tādu nedarot, tātad tas nav tiesa vai arī kāds nabadziņu izprovocējis.Godīgi sakot, es arī
Rīts. Rets gadījums – skatos TV. Skolas direktors runā par tēmu, kas nesen (beidzot!) aizsākta – ko darīt ar bērniem, kuru dēļ klasesbiedri vai pat skola (vai bērnudārzs) ar visiem pedagogiem nevar normāli strādāt. Laikam būšot jāapmāca atsevišķi mājās. Aizdomājos.Jautājums – kas mācīs? Laikam tak tie paši pedagogi. Tātad potenciāli
Oktobris ir Anšlava Eglīša mēnesis. Pirmkārt, viņam tad ir dzimšanas diena. Otrkārt, Inciemā, kur viņš visvairāk jutās kā mājās, tad sakrīt dzeltenās lapas un ir skaisti kā pasakā.Jā, Anšlavs patiešām nāk mājās. Ar savām grāmatām, kas tiek izdotas viena pēc otras. Ar filmām un pat seriāliem pēc to motīviem. Un,
Tikko lasīju uztrauktu vecāku vēstuli. Viņi uzzinājuši, ka izslavētā algu pielikšana patiesībā nesusi zaudējumus. Kāds pārsteigums! Varētu domāt, ka pirmoreiz!Mīļie vecāki! Nesatraucieties pirms laika! Būs vēl sliktāk – kad mana vecuma (un arī jaunāki, tie bieži var mazāk turēt) skolotāji gadiem un gadu desmitiem lielas un ilgas pārslodzes dēļ masveidā
Viesojos Daudzeses pamatskolā. Skaista skola, celta pirms kara tieši šim nolūkam, tolaik ļoti moderna. Viss sakopts. Jauna, enerģiska direktore. Bērni – kā jau bērni. Dažādi. Veseli 90, mazai attālai lauku skolai diezgan daudz. Skolotāji – kā jau skolotāji. Par laimi neviena netrūkst, ir pilns komplekts, kā paši saka, brīnumainā kārtā.
Nav jau arī skolotāja dzīve bez saviem prieciņiem. Viens no tiem – kad atiet vaļā. Tiem, kas nelieto skolotāju žargonu: šis teiciens nozīmē, ka skolēnam beidzot sāk izdoties tas, kas līdz šim ilgstoši nu nekādi nesanāca. Un tad ir prieks.Kad liela meitene pēc sešiem neveiksmīgiem mēģinājumiem pirmoreiz iznāk klases priekšā
Daudzi cilvēki iedomājas, ka skolotāja darbā atliek tikai kaut ko pateikt (dari tā vai nedari šitā), un viss notiek, protams, ja skolotājs ir speciālists, autoritāte utt., utjpr. Diemžēl tā parasti nenotiek vis, lai nu ar kādām spējām šī mītiskā būtne – superskolotājs – būtu apveltīta. Lai ko mēs darītu, uz
Vaī, kā nu dabūju pa mizu! Kāda kundze (?) nez kāpēc bija rūpīgi izpētījusi bezmaz vai visas manas interneta fotogrāfijas un sarakstījusi veselu kritisku piezīmju sēriju. Taisni apbrīnojama centība! Nekas nebija labi, ne sejas izteiksmes, ne stāja, ne bilžu sižets, ne apģērbs utt., gala secinājums – pilnīgi nesakopta, nez ko
Jā, gadās. Meitenei stundā kas nesanāk, un viņa ne pārāk skaļi (bet dzirdami) nosaka “p…”, zēns no priekiem par labu vērtējumu novicina roku rupjā žestā. Vai otrādi, vienalga. Ko darīt? Nereaģēt, demonstrējot savu labo audzināšanu?Nē. Mēs esam skolotāji, un mums jāskaidro. Savu labo audzināšanu varam demonstrēt, ja kādam nejauši pasprūk
Protams, protams, visa pamatā ir nauda vai, teiksim, materiālie līdzekļi. Naudas vienmēr ir trūcis un trūks. Neviens nekad nav teicis: man par daudz. Kā labi sadalīt mantu, naudu? Protams, vajadzētu taisnīgi un godīgi. Bet kā tas ir? Vai mēs pārāk bieži neaizmirstam paskatīties uz priekšu?Tagad ir modē taisīt ciet ekonomiski
