Viņdien biju savā pēdējā izlaidumā. Izlaidums kā izlaidums – labi organizēts, sirsnīgs, garš, ar skaistiem tērpiem, ziedu klēpjiem un lieliem pušķiem, ar pateicībām un labiem vārdiem, ar dāvanām utt. Un ar ziedojumu – citādi to nevaru nosaukt. Pieci jaunekļi skolas muzejam dāvināja… savas medaļas, kas sūri grūti nopelnītas Eiropā un
Nu tad beidzot! Esmu pievienojusies plašajai Latvijas pensionāru saimei. Daudzi jautā – vai nav skumji, vai nav žēl. Nav gan… Šī ir jau ceturtā reize, kad mēģinu pamest skolu, un acīmredzot pēdējā. Nekas tā nebendē veselību kā apziņa, ka labi zini, kā jāstrādā, bet nevari pārslodzes vai jau sabendētas veselības
Nereti nākas dzirdēt, ka daži cilvēki, redzot celmus izcirtumā vai papīrmalkas kravu baļķvedējā, šausminās, ka tiek izdarīts noziegums – atļautas kailcirtes vai pārāk mazu koku izciršana komerciālos nolūkos. Internetā tāpat mūžīgās vaimanas, ka Latviju izcērt. Un viņiem ne prātā neienāk, ka mežkopji daudzus gadus mācās, kā pareizi mežu izstrādāt un
Reiz kāds mans privātskolnieks (kurds no Vācijas, 17 g.v.) bija ļoti pārsteigts, kad nedalīju viņa sajūsmu par komunismu un nevēlējos atgriezties sociālismā, pat sameklēju tulkojumu frāzei “tikai pār manu līķi”. Arī skolā, mācot par padomju laika literatūru, ir jāsecina, ka par šo laiku vairumam nav nekāda priekšstata. Un kur lai
Reiz es mazam puisītim – viņam toreiz bija kādi 7 gadi – iemācīju spēlēt šahu. Šis, gudrinieks, pēc tam aizgāja uz bibliotēku un atstiepa veselu kaudzi attiecīgo grāmatu un žurnālu… Nu man vairs nebija tik bieži jāspēlē, toties tiku mocīta ar pamudinājumiem: “Nu paskaties, mām, cik skaisti!” Paskatījos un redzēju
Remonts mājās ir kā dabas stihija – zemestrīce vai plūdi. Tad daudz kas jāpārvieto. Bet ko tad, ja starp pārvietojamiem priekšmetiem ir vairāk nekā 8000 grāmatu? Īsta elle un Indija. Taču cilvēki pat piramīdas ir uzcēluši, tāpēc miera vējos ķeros klāt un lēnītiņām sāku visu pārkārtot. Te nu redzams, ka
Viņdien, ejot caur skolas vestibilu, sadzirdu pa trepēm nākam jauniešus. Viņi mani neredz, tāpēc brūķē mutes, kā nu ienāk prātā. Sadzirdu vairākus krievu b… Ieraudzījuši mani, protams, apraujas, nu pamanu arī dažas meitenes. Šie pasveši, neko neesmu mācījusi, protams, arī lekcijas viņiem neesmu lasījusi, tāpēc īsi un tiešā tekstā pasaku,
Man ir jauna termokrūze. Glīta, kā mazs termosiņš, ar sietiņu un vāciņu, kas rāda dzeramā temperatūru. To dabūju jaukā pasākumā, ko organizēja Izdevniecība Skolas Vārds. Bet vislabākais ir uzraksts: “Skolotājs nav tikai profesija”. Tā jau tas pasākums saucās. Jā, skolotājs tiešām nav tikai profesija. Kad cilvēks sāk šo darbu, viņam
Nostrādāju veselu nedēļu sakostiem zobiem. Gauži sāpēja mugura, tā vieta (kā teica viens gudrs cilvēks), “kur mugura zaudē savu famīliju”, un vēl kāja piedevām. Tās visas ir lietas, bez kurām skolotājs darbā var iztikt, protams, ja neņem vērā kvalitāti. Bet tad palika žēl zobu. Bez tiem gan arī var iztikt,
Kolēģe žēli nopūšas: viņu skolā akreditācija. Izsaku līdzjūtību, kuru necik nejūtu. Lieta tāda, ka, palaikam mainot skolas, ar tādām lietām esmu saskārusies biežāk nekā parasti. Kādā skolā nācās visas atvilktnes piebāzt ar visvisādiem sakopētiem papīriem (nevienu pārbaudītāju manas atvilktnes neinteresēja). Citā jau priekšlaikus tikām visvisādi biedēti, protams, nekas no solītajām