Svētki

Svētki paskrējuši. Pagājuši, parāpojuši. Kā nu kuram. Miers virs zemes, vismaz pie mums. Paldies par to pašu. Balts sniedziņš snieg uz skujiņām, un ne tikai. Viss, kā jābūt. Var atpūsties, padomāt. Atbilstoši svētkiem arī domas tādas gaišas.
Par to, ka garšīgs cienasts sanācis. Par to, ka sabrauc radi, bērni, mazbērni. Par to, ka skolēni veiksmīgi un sekmīgi uzstājās, parādot izdomu, dažādas spējas un pat talantus. Kā lai nepriecājas, kad viņi – tādi stalti, skaisti un spēcīgi – rāda, ko iemācījušies, ko prot un spēj?
Un prieks, ka skolēni vairāk vai mazāk veiksmīgi pabeiguši pirmo pusgadu un atzīmes izliktas. Šoreiz tā mierīgāk, jo liekam tikai starpatzīmi. Visnotaļ to atbalstu, jo neredzu jēgu bieži vien praktizētajai biedēšanai ar sliktām atzīmēm.
Prieks arī par to, ka jaunieši, redzēdami skolotāju lielo pārslodzi, mēģina viņu nastu atvieglot. Tik tiešām – viņi cenšas labi uzvesties, netraucēt skolotāja darbu, pat paņem daļu svētku organizēšanas darba uz saviem pleciem. 
Prieks par to, ka ārpusklases lasīšanas burtnīcas krājas kaudzē, pamazām uzlabojas prezentēšanas prasmes, mazinās bailes publiski uzstāties.
Un malu malās pamazām sāk snaikstīties tādas kā miglas pīnes ar atgādinājumiem: vēl Jāizdara tas, jāiemāca tas, cits kaut kas jāatkārto. Un tā līdz bezgalībai.