Kolēģe žēli nopūšas: viņu skolā akreditācija. Izsaku līdzjūtību, kuru necik nejūtu. Lieta tāda, ka, palaikam mainot skolas, ar tādām lietām esmu saskārusies biežāk nekā parasti. Kādā skolā nācās visas atvilktnes piebāzt ar visvisādiem sakopētiem papīriem (nevienu pārbaudītāju manas atvilktnes neinteresēja). Citā jau priekšlaikus tikām visvisādi biedēti, protams, nekas no solītajām šausmām nepiepildījās. Reiz sabijāmies paši, klausīdamies, kā gājis kaimiņu kolēģiem – tie nebija katru stundu sākuši ar pareizo vārdu salikumu. Vienā skolā pārbaudi pat lāga nepamanījām – visu smagumu iznesa vadība, paši tikai novadījām pāris parastas atklātās stundas. Tā varētu turpināt.
Jautājums viens – kāds no tā visa labums? Kāda jēga visvisādām atskaitēm, obligāti tādiem vai citādiem plāniem un citiem papīriem, ko vienā skolā prasa, bet citā ne? Zinām taču, ka ir izcili skolotāji, kam ar plāniem tā… ne visai, kas nesāk un nebeidz stundu tieši tā un ne citādi, kuri dara daudz ko tādu, ko neprasa atskaitēs, bet savu darbu padara lieliski. Un ir tādi, kuriem visi papīri kārtībā, bet skolēnu zināšanas tuvu nullei un nav nekādu problēmu ar disciplīnu, jo nav jau pašas disciplīnas.
Man vienmēr licies dīvaini, ka var tā – drusku ienākot skolā un pārbaudot papīrus, noskatoties pāris stundas (kas var būt arī labi iestudēts teātris), skolu patiesi novērtēt.
Netaisos noniecināt cilvēkus, kas piedalās šajās pārbaudēs – starp tiem noteikti ir daudzi labi sava amata pratēji. Bet kaut kas ar tām mūžīgajām pārbaudēm īsti nav kārtībā, un šīs jau nav vienīgās, kas skolotājiem jālaiž pār galvu.
