Tā nu ir sanācis, ka pēdējos gados esmu vazājusies bezmaz vai pa visu Latvijas teritoriju, lekcijas lasīdama. Nācies būt gan lielās, gan mazās, gan parastās, gan speciālās skolās, gan laukos, gan pilsētās. Pieredzējušam skolotājam nav grūti ar pirmo acu uzmetienu noteikt auditorijas noskaņojumu, novērtēt skolotāju un skolēnu attiecības, bērnu un jauniešu labsajūtu. Un tas viss, jāteic, mēdz būt stipri atšķirīgs. Iezīmējas arī kopējas tendences.
Lai nu saka, ko grib, un lai kā nauda seko skolēnam, tomēr jūtams, ka kopumā mazākās skolās klimats liekas labvēlīgāks, skolēni laipnāki, atsaucīgāki, labvēlīgāki. Izņēmumi, protams, ir visur, bet tur, kur lielākas klases, arī iekšējā agresija lielāka, skolotāji pie labākās gribas tak nevar katram veltīt pietiekami laika, veiksmīgi vadīt tos nemanāmos procesus, kas ir katra kolektīva pamatā.
Un tad arī gadās, ka skolēns vairs negrib apmeklēt skolu, negrib mācīties, negrib tikties ar biedriem. Ja vairs nebūs mazo skolu, kur tad viņš paliks? Mācīsies mājās? Ha-ha, kā tad! Ja skolotāji netiek galā, tad vecākiem tas izdosies? Nu, gadās jau arī dabas brīnumi, piemēram, teļi ar divām galvām un vecāki, kas spēj profesionāli mācīt savu bērnu. Cerēsim uz tādiem? Cerēsim uz speciālistiem, palīgpersonālu (vai visās lielajās skolās tādu ir pietiekami)? “Sargaties maldīgi cerēt,” teica Rainis.
Nupat ciemojos jaukajā Smiltenes novada speciālajā skolā, pirms tam – Mazsalacā. Patīkamas tikšanās, atsaucīgi, smaidīgi bērni. Protams, arī lielākās skolās tā gadās, bet dažreiz, mājās braucot, gribas grauzt nagus un māc bažas par valsts nākotni.
Jocīgi – visādiem spā centriem, neizprotamiem projektiem un pat salūtiem naudas pietiek, skolām – ne. Stingri ņemot, uzturēt vecus cilvēkus un ilgstoši slimojošos arī ir gauži neizdevīgi. Vai lētāk nebūtu nomušīt?
