Biju uz “Pērkona” koncertu Līgatnē. Kad mūziķi pieminēja Juri Kulakovu, nopilēja dažas lietus lāses un pāri skatuvei iemirdzējās slaida varavīksne. Laikam viņš tā pateicās.
Es priecājos arī par to, ka starp skatītājiem sirmo galvu bija mazāk nekā jauniešu. Acīmredzot es neesmu vienīgā, kas pūlas mest laipu pāri laika un paaudžu bezdibenim un dārgās minūtes atļaujas veltīt arī aizgājušo gadu dziesmām, filmām u.c. kultūras lietām.
Jā, es zinu, ka tā noteikti arī kaut ko pazaudēju un kāds no skolēniem varbūt tā arī neiemācīsies, piemēram, atšķirt metaforu no personifikācijas, bet svarīgi ir lielajās gudrībās nepazaudēt savu skolotāja galveno misiju – palīdzēt cilvēkam augt. Augt savā tautā, savā kultūrā. Ģimenes vien ar to netiks galā.
Tēvu tēvi laipas meta,
Bērnu bērni laipotāji.
Vai viņi gribēs laipot? Tas atkarīgs no mums.
