Tā. Sācies ir. Ieskrējiens paveikts. Nu priekšā maratons. Izturēsim? Cerams.Apmēram pirms 200 gadiem dzejnieks rakstīja: “Kad aties latviešiem tie laiki?” Jā, kad aties? Laiki, kad skolēni nāks uz skolu mācīties, nevis ālēties un sevi izrādīt? Kad skolotāji ies uz skolu vienkārši strādāt, nevis izmisīgi cīnīties par iespējām kādam kaut ko
Centība atmaksājas. Slinkums arī.Biju dzirdējusi, ka sēņu tīrīšanas atlikumus vajag izgāzt mežā, tad šīs tur augot griezdamās. Nolēmu pamēģināt. Bet lieta tāda, ka slinkums tālu iet, tāpēc gāzu šur un tur, ka tik zem kokiem. Dzīvoju pie paša meža.Nu ir rezultāts: pēc 30 gadiem lasu sēnes 30-50 metrus no mājas
Pamazām turpinās šūmēšanās par sliktajiem matemātikas eksāmena rezultātiem. Īss kopsavilkums secinājumiem: sliktie skolotāji sliktajās skolās slikti strādā. Ir arī praktiski ieteikumi, piemēram, steigšus atlaist visus sliktos skolotājus, lai nāk vietā tie jaunie, labie (nav gan norādīts, no kurienes šī straume plūdīs). Nujā, bērni arī varbūt nav pietiekami centušies, skolas vājākos
Izlaidumi paskrējuši. Arī pie mums – izlaidumi kā jau izlaidumi, ja vien neskaita to, ka nav zināmi eksāmenu rezultāti (manuprāt, absurds, bet lai nu būtu, ja tā dikti vajag). Piedalījos vien kā skatītāja, jo negribas jaukties citu plānos, tāpēc arī nepieteicos runātājos. Taču gribēju šo to pateikt saviem vidusskolas beidzējiem,
Eksāmeni paskrējuši. Nu var pārdomāt, kas un kā, un kāpēc izdevies vai salaists grīstē. Salīdzinot ar pagājušo gadu, liekas drusku labāk. Mutiskais 11.klasei bija skolēniem paceļams, nezinu, kā gājis ar rakstiskajiem darbiem. Žēl, ka netiku savējos pavadīt – vajadzēja braukt kontrolēt citus. Nu, ja vajag – vajag. It kā viss
Nerimst un nerimst runas , nebeidzas raksti par traģēdiju ar nelaimīgo sievieti Jēkabpilī. Un nav jau brīnums. Tas patiešām ir briesmīgi. TO jau nu es zinu lieliski – pati vairāk nekā septiņus gadus dzīvoju šādā murgā. Pēc 20 gadiem izdevu grāmatu “Es vairs nebēgu pa sapņiem”, ja kādu interesē vai
“Skolotāj, vai jūs streikosiet?” jautāja vienpadsmitie pirms vairākām dienām. Atbildēju piekrītoši. “Kāpēc?” Atbildi iesāku: “Tāpēc, ka izglītības sistēmā pašlaik viss ir…” Viņi teikumu pabeidza manā vietā, un neņemos to šeit citēt. Tālāk nāca “pareizi, skolotāj” un tamlīdzīgi. Uztraucas taču, mazie nabadziņi, par eksāmeniem, par nezināmo, kas gaida priekšā, par to,
Piekusu, pareizāk sakot, nomocījos. Jā, es zinu, man vajadzēja iet kādos kursos. Jā, es zinu, man vajadzēja laicīgāk meklēt palīdzību. Jā, es zinu, ka pamazām sāku atpalikt no dzīves trakā skrējiena. Bet tā jau nav, ka gluži neko vairs nemāku un nevaru. Bet pavasara nogurums… Kā jau vienmēr pavasarī, tikai
Pēc iepriekšējā raksta redzams, ka lasītāji sadalījušies divās bargās nometnēs – tie, kuri uzskata skolotājus par slinkiem, naudu prasošiem slaistiem, un tie, kuri šo profesiju redz kā visnotaļ godājamu. Pa visu ir vēl citi, tostarp skolotāj-vecāki vienā personā. Tādu nav maz, ja skaita arī vecmāmiņas un vectētiņus. Un arī te
Es varbūt neesmu pietiekami laba māte un skolotāja. Taču kaut kāds priekšstats par šiem ideāliem man tomēr ir – kā nekā četri savējie un skolā pavadīti gadi kaut ko māca. Tomēr es nekad neuzņemtos citas skolas kolēģiem bakstīt ar pirkstu, kā viņiem jāstrādā, un tikai tāpēc, ka mūsu mācību un
