Dzirdu kārtējo bēdu stāstu: jauna skolotāja izmisumā, jo netiek galā ar pirmklasnieku, kurš dauza mēbeles, sit skolotāju, bērnus un, protams, lamājas. Atiet nost nevar. Kā lai māca pārējos? Māte šādu iespēju noliedz: viņas bērns nekad neko tādu nedarot, tātad tas nav tiesa vai arī kāds nabadziņu izprovocējis.
Godīgi sakot, es arī nezinu, ko tādā reizē darītu. Ar pirmklasniekiem neesmu strādājusi. Nekas likumīgs prātā nenāk. Bet ne par to ir stāsts.
Tas sākās jau pirms gadu desmitiem, manuprāt, jau komunistu laikā, kad speciāli tika padziļināta dabiskā plaisa starp paaudzēm. Piespiestā dzīve melos un skolotājiem izvirzītās ideoloģiskās prasības to tikai padziļināja. Atmodas un brīvvalsts gados tika kultivēts sliktā, vardarbīgā skolotāja tēls kā pagātnes palieka, kas negrib pazust. Nekas konkrēts vietā piedāvāts netika, tie skolotāji, kas vaiga sviedros strādāja (un labi strādāja) pieminēti tikpat kā netika.
Nu baudām šī koka sapuvušos augļus – sēžam peļķē bez skolotājiem. Bezgala daudzās skolās nereti redzam, ka tur darbojas trīs naidīgas nometnes – skolotāji, bērni un vecāki. Administrācija cenšas tās samierināties vai nostāties kādā no pusēm, bet īsti labi rezultāti parādās reti.
Ko darīt? Nezinu. Ātri te nekas nav panākams. Protams, pieliekot krietnas pūles un izdomas, var panākt, ka skolēns ar laiku saprot, ka te nav ienaidnieku un skolotājs cenšas palīdzēt. Ar laiku – tas no pusgada līdz trim gadiem, un arī tikai tad, ja vecāki aktīvi nenostājas ienaidnieka pozīcijās. Visādi ir bijis, un rezultāti ir visādi.
Nevar un nedrīkst prasīt, lai visi skolotāji būtu pieredzējuši meistari. Vienmēr būs arī iesācēji un ne tik veiksmīgie. Te sabiedrībai darbs. Darbs, nevis karš.
