Grāmatu aktīvi izmanto mans dēls (4.klase), vārdu pareizrakstībai un dalīšanai jaunā rindā. Labs špikers vārdiem, kuriem mainās līdzskaņi.
Labprāt gribētu grāmatu par pareizu teikuma uzbūvi un komatu lietošanu.
ValentīnaMamma
Paldies Jums, ka rūpējaties par saviem skolēniem un reizē par mums, skolotājiem!
Noteikti gribēšu arī grāmatas 2.daļu.
Man patika asprātīgās ilustrācijas un muļķīgie pantiņi.
Manuprāt, pārāk daudz uzmanības vārdu dalīšanai pārnešanai jaunā rindā, jo, ja godīgi, šai normai vispār ir tendence atmirt apkārtējos rakstos.
Man būtu liels prieks, ja pie tēmām būtu arī vingrinājumi/uzdevumi. Piemēram, par salikteņiem ir vairākas lappuses ar piemēriem, bet skolēniem ir slinkums tāpat vien tos pētīt. Ja būtu pašiem jāliek burtini, cita lieta! Un skolotājs priecīgs, jo nav jāmeklē cits materiāls. Vai jāpārraksta bez burtiņiem.
Bet, lūdzu, neuztveriet personīgi, tikai izteicu savas domas, kā lūdzāt.
/Redaktora komentārs: plānots ar laiku iekļaut darba lapas un uzdevumus tiešsaistē, kuri pieejami visiem, kam ir iegādāta grāmata; skatīt grāmatā QR kodu./
Ilze RobertaKuldīgas Centra vidusskolas latv.val. un lit. skolotāja."
Šī ir labākā grāmata, ko izmantot, mācoties latviešu valodu! Mans bērns mācās tālmācībā 2.klasē. Viņš pats labprāt šķirsta un skatās kā rakstīt pareizi vārdus! Patīk kā ilustrēti piemēri, kad nepareizais variants nosvītrots un parādīts pareizais! Ļoti pateicos par šo grāmatu! Noteikti iegādāšos arī nākamās daļas!
LīgaMamma
Iegādājoties šo grāmatu, domāju par savām meitām, kurām jāmācās rakstīt pareizi. Arī man darbs saistīts ar pareizrakstības pielietošanu praksē. Patīk, kā vienkāršā veidā izskaidrota pareizrakstība šai grāmatā.
IevaMamma
Previous
Next
Vajag tagad.
Mācu skolā bērnus. Jā, bērnus. Kaut gan daži no tiem jau nēsā krietnas un modīgas bārdas (vidusskola taču!) un, pa durvīm iekšā nākot, noliec galvas, man viņi tik un tā ir mazie cālīši un peļukiņi – kā nekā, pašas vecākajiem dēliem jau 40 un… Bet tie cālīši un peļukiņi neprot rakstīt, vismaz vairums neprot, kļūdu, ka ne saskaitīt. Es priecātos, ja tā būtu mana vaina vien. Bet pie manis satek bērni no visas Latvijas, un nākas secināt, ka citur nav labāk. Diemžēl. Un par tiem, kas nonākuši pie manis, atbildu es. Un punkts. Tālāk neviena vairs nav. Izmēģinu šo, izmēģinu to. Protams, kaut ko iemācu, bet ne pietiekami. Nāk reforma. Sagaidu to ar prieku, mēģinu šo un to jaunu (nekā īpaši daudz jauna jau tur nav, vairums lietu tiek darītas jau gadiem). Kaut kas sanāk, bet līdz ideālam joprojām tālu. Jaunpienākušajiem līmenis latviešu valodā ar katru gadu zemāks. Ar to, ko spēju iemācīt, nekādi nepietiek.
Ļauju špikot un pat mācu špikerus taisīt. Dažiem palīdz, bet ne visiem. Lieku priekšā visvisādas rokasgrāmatas un tabulas. Tās paņem vien retais – neprot orientēties, pat ja atrod īsto vietu, lāga nesaprot, esot pārāk sarežģīti. Rādu, stāstu. Kaut kas jau sanāk. Kaut kas… Ko nu?
Nekas cits neatliek kā ķerties pie pēdējā salmiņa – rakstīt pašai jaunu grāmatu – tādu, kas noderētu arī cittautiešiem, tiem, kas atgriežas Latvijā, tiem, kas savu valodu nav lāga apguvuši, tiem, kas pārāk daudz ņemas ar grāmatām citās valodās, visiem, kam vajag ātru un vieglu atbildi, bet, protams, vispirms maniem cālīšiem un peļukiņiem. Rakstu iespējami vienkārši, ar daudziem piemēriem, pat jokiem. Cita meitene jau sāk zīmēt bildes, kas saprašanu padarīs vieglāku.
Tāda grāmata prasa gadus. Bet tad nāk kovids un… man to vairs nav. Daudzi skolēni aizmirsuši par to, ko es viņiem mācīju. Un daļa jau taisās beigt skolu. Tad vairs manis blakus nebūs. Kam prasīs? Vajadzētu vēl divus gadus, nu, kaut vienu. Bet grāmatu vajag tagad. Tūliņ. Nākas vien savu priekšlaikus dzimušo bērnu laist tautās. Ceru, ka strādās.