Ceļojot līdzi notikumiem, kas bija stāstā saskāros ar to, ka jo vairāk lasu, jo vairāk rodas žēlums pret stāsta varoņiem. Šķiet, ka neviens no tiem netiek saprasts un neiegūst to, pēc kā alkst. Dzīvē jau tā notiek, ka ne vienmēr iegūstam to, ko kārojam un jo ātrāk to apzinamies, jo labāk un vieglāk dzīvot. Vīrieši jau tādi sieviešu iekarotāji vien ir un skumji, ka neatlaidība un stipra griba šajā gadījumā nebija labākais rīks, lai iegūtu sievieti. Turklāt, jo nepieejamāka sieviete ir vai kļūst, jo interesantāka un izaicinošāka ir tās iegūšana sev, taču visam ir mērs. Ir jāzina un jājūt, kad cilvēks jāatlaiž. Kā arī ir jāiemācās palīdzēt otram tikt galā ar to, ar ko pats netiek. Tāpēc jau cilvēki ir nepieciešami viens otram, lai palīdzētu, atbalstītu un priecātos par dzīvi kopā, nevis, lai cilvēku privatizētu, dominētu un būtu atkarīgam no šī cilvēka. Pasniegt šo stāstu citiem bija ļoti drosmīgi, jo par tik milzīgām dzīves kļūdām, šķiet skaļi runāt ir kauns. Bet ja, citiem tā var netieši nodot dzīves pieredzi un aizdomāties, kādas mēs veidojam attiecības ar cilvēkiem, tad visu cieņu autorei par uzdrošināšanos un sava dzīvesstāsta nodošanu manai paaudzei, kurai tas ir nepieciešams! Paldies Silvija, ka devi iespēju grāmatu izlasīt, stāsts un gūtās atziņas noteikti paliks atmiņā uz visu mūžu. PS. Man ļoti simpatizē grāmatas vāks. Bija patīkami ņemt rokās un lasīt.
Šorīt no rīta pamodos pēc trijiem, paņēmu un izlasīju grāmatu vienā rāvienā. Zini, man šķita, ka esmu noskatījusies filmu. Tas bija tik reāli, kadrs aiz kadra. Paldies par šo rītu.
Pēc "Es vairs nebēgu pa sapņiem" izlasīšanas kārtējo reizi apzinājos, cik daudz spēj cilvēks izturēt, ja ir apņemšanās un drosme nepadoties neapskaužamu situāciju priekšā. Kaut gan grāmatā aprakstītais laika posms ir beidzies, diemžēl ar līdzīgām dzīves situācijām sastopas vērā ņemama sabiedrības daļa arī mūsdienās, kas par to nemaz neuzdrošinās runāt. Un šāda klusēšana dažreiz beidzas ar traģiskām sekām. Bet es ticu, ka pateicoties autores drosmei izstāstīt savu stāstu, aizvien lielāka daļa cilvēku uzdrošināsies atklāti runāt par līdzīgām problēmām, kas ļaus novērst traģiskus atgadījumus nākotnē. Iesaku izlasīt ikvienam.
Pēc pēdu dzīšanas Eglīšu Anšlabam grāmatā "Anšlava Eglīša meklējumos" Māra Ozola vērsusi rakstnieces pētošu aci uz savu agrāko dienu pieredzi. Mērķis - nodot pieredzi citiem, lai tie neiekultos tik nenokuļamās druvās, kādās nu jau aizgājušos laikos pabija autore pati. Grāmata "Es vairs nebēgu pa sapņiem" apliecina, ka baigus notikumus nav nepieciešams izdomāt, izfantazēt, jo to arī ikdienas dzīvē pa pilna, tālab iepazīties ar šo grāmatu ir tā vērts.
Kopumā patika.. mums likās, ka bija smaga.. jo tā arī ir. Bet tas ir arī stāsts par cīņu un nepadošanos.. tas liek aizdomāties.. es uzskatu, ka tas ir ļoti labi runāt par šīm lietām. Jo noteikti ir arī citi, kas ir saskarušies ar līdzīgām situācijām. Es uzskatu, kā Māra ir ļoti drosmīga..
Atvainojos, ka traucēju tik vēlā nakts stundā... Vēlējos tikai pateikt, ka burtiski tik tikko pabeidzu lasīt Jūsu grāmatu un viss man sakāmais ir viens liels WoW! Kā dienā sāku, nemaz atrauties nevarēju, tā tikko pabeidzu lasīt, tiešām aizrauj. Pašu reti kura grāmata piesaista, bet šī noteikti ir ieteikšanas vērta! Tik spilgti viss aprakstīts, ka tāda sajūta it kā pati būtu izgājusi cauri cita cilvēka dzīvei dažu stundu laikā. Nemaz nerunājot par to, ka visticamāk pašai kādu laiku metīsies šermuļi no vārdiem, kas sākas ar maz- vai mīļ-. Dzīvesstāsts, ja tā var sacīt, patiešām iespaidīgs un liekas kino cienīgs, bet iemeslu tam visam neticēt kā tam neticēja daudzi, pēc jūsu teiktā, gan es neredzēju. Laikam jau tomēr katram ir savas prātiņa robežas, kam ticēt un kam nē. Īsāk sakot, paldies! Ļoti viegli lasāma un kopumā noderīga lasāmviela!
Neatceros, kad kādu grāmatu būtu izlasījusi tādā tempā. Aizraujošs stāsts. Izlasīju pirmās 40 lapas puses un galvā pat bija doma neturpināt lasīt stāstu, jo tur norisinājās pamatīgs trilleris un bija bail par to kas nu būs tālāk un vai var būt vēl trakāk.
Saņēmos un izlasīju līdz galam. Ilgi neticēju, ka viss tā vienkārši beidzās, jo šķita ka kādam būs jāmirst, lai apkārtējie atgūtu mieru un normālu dzīvi...
Biju patīkami pārsteigta par to, cik ļoti labi un skaidri bija iznestas galvenās varones emocijas un pārdzīvojumi - to visu varēja sajust!
Paldies!
Ļoti, ļoti gaidu nākošās grāmatas!
Varbūt kāds par šo stāstu izdomās uzņemt filmu vai seriālu....
Bērnībā lasīju ļoti daudz. Interesēja visa veida literatūra, sākot no brāļiem lauvas sirdīm līdz zinātniskajām grāmatām par augiem. Tā nu sanāca, ka laikam ejot uz priekšu laika lasīšanai palika mazāk.
Pēc gadu ilgas pauzes sanāca, ka lasīšanu atsāku ar "es vairs nebēgu pa sapņiem". Pirms grāmatas lasīšanas bija sanācis jau nedaudz dzirdēt ko sagaidīt lasot.
Jāatzīstas, ka lasot pat zinot ko sagaidīt, bieži pārlasīju kādu rindkopu, jo tiešām bija grūti noticēt vai arī iztēloties kādu no situācijām. Es lasot vienmēr visu stāstu sev vizualizēju sev galvā kā filmu. Brīžiem smējos, brīžiem atkal ar nopietnu sejas izteiksmi lasīju citus notikumus.
Burvīgi sajaukts apsurds ar ļoti nopietniem notikumiem, kā arī ļoti labi aprakstīti nopietnie notikumi, lai nebūtu pārāk smaga lasīšana.
Burvīga grāmata, kuru iesaku izlasīt katram. Paldies!
Lasi grāmatu un arvien vairāk nesaproti, vai tas tiešām dzīvē ir iespējams...?! Tas likās kā sliktāko murgu kopums apkopots vienā. Grāmata bija drīzāk kā atspēriens turpmākai dzīvei, ka nemaz tik slikti nav un nav bijis, un vienmēr, lai vai cik grūti, bet izeja būs agrāk vai vēlāk!
Izlasīju grāmatu "Es vairs nebēgu pa sapņiem" vienā elpas vilcienā. Valoda ļoti viegla. Stāsts ļoti aizraujošs un ļoti viegli tajā visā iejusties un pārdzīvot kopā ar galveno varoni. Grūti noticēt, ka tā tiešām ir bijis. Ļoti iesaku izlasīt.
Grāmata "Es vairs nebēgu pa sapņiem" ir ļoti interesants un vērtīgs darbs, ko ieteiktu izlasīt jebkuram latvietim. Šie dzīves stāsti liks gan smieties, gan pārdomāt pašam savu dzīvi. Autores patiesums un atklātība ir jūtami gandrīz vai fiziski, kaut gan tiek lasīta tikai grāmata.
Izlasīju... ātri... jo bija intriga, kas tad būs tālāk un cik tas var turpināties... Tev vajag medaļu par izturību! Lai turpmākajā dzīvē Tev vairāk saules!
Teikšu Tev lielu paldies par to, ka padalījies ar savu dzīves pieredzi. Tiešām grūti iedomāties, ka cilvēki kam tādam iet cauri un tik veiksmīgi tiek gaā. Noteikti esi un būsi liels iedvesmas avots citām sievietēm, kuras ir nonākušas līdzīgos apstākļos. Jāsaka, ka grāmata ir diezgan skumja, bet tev ir izdevies arī ielikt sacu humora noti tajā visā, un pat brīžiem varēja pasmieties. Jāsaka, ka grūti bija novaldīt asaras beidzot lasīt tavu dzīves stāstu. Liels prieks par to, ka viss tā ir nokārtojies taviem bērniem un, protams, Tev pašai.
Tik sāpīgi, tik patiesi un tomēr optimisma pilna. Māra, Jūs esiet apbrīnojama!
Grāmatu "Es vairs nebēgu pa sapņiem" lasot, nesapratu, kas ir pats skumjākais. Tas, ka neviens nevar palīdzēt un tā laika sistēma nestrādā, vai tas, ka patiešām eksistē tādi "Tēvicīši", kuru vēstules lasot gribas grāmatu vai pret sienu mest. Tomēr apbrīnojama izturība gan tur ir ietverta. Izturība, kuru tikai mācīties un mācīties. Un vēl kāda pacietība! Šis ir stāsts, kuru izlasot neviens nepaliks vienaldzīgs. Patiks vai nepatiks, tas jau ir cits jautājums.
Paldies par garāmatu! Par to, kur stāstījāt, kā bija.. Es to izlasīju vienā naktī. Ierāva tā, ka es aizmirsu par miegu. Un es rakstu Jums, jo nezinu, kur likt izlasīto. Es daudz domāju. Par to, ko rakstījāt un par to, ko joprojām var ikdienā saredzēt. Paldies par stāstu! Par atklātību. Paldies, ka nebaidījāties, kā reaģēs citi un stāstīt tik dziļas un sāpīgas lietas. Es vienā vietā sāku raudāt. Bet es sapratu. Un es par Jums ļoti priecājos! Es ceru, ka Aivars ir brīnišķīgs vīrietis! Viņam es jutu līdz visvairāk. Paldies!
Lasot M.Ozolas grāmatu “Es vairs nebēgu pa sapņiem”, ļoti spilgti spēju iztēloties notikumus. Grāmata uzrakstīta ļoti saprotami, spraigiem atgadījumiem piepildīta, kas rosināja interesi uzzināt, kā notikumi risināsies tālāk.
Paldies! Apbrīnojama izturība un spēks bijis Jums, lai to visu pārdzīvotu un izturētu.
To pat grūti nosaukt par lasīšanu, jo es burtiski apēdu šo grāmatu kā tādu tikko ceptu siltu karašiņu. Tas bija skumjš, arī mazliet uzjautrinošs, bet noteikti aizraujošs līdzpārdzīvojums no vāka līdz vākam. Noteikti iesaku visiem, kuriem patīk lasīt un arī tiem, kuriem varbūt ne tik ļoti, jo šī grāmata patiešām ir lieliska
Šī grāmata ir dzīva, tā runā pati par sevi! Lasot šo grāmatu, man pirmo reizi bija sajūta, ka klausītos Lauras monologā par to kā viņai dzīvē ir gājis, nevis es vienkārši šķirtu lapaspuses un lasītu. Sižets tiešām brīžiem šķiet neticams un liekas, ka tā nevar būt biogrāfija. Nezinu vai katrs cilvēks, vēl pie tam sieviete, spētu šādu vai tuvu līdzīgu stāstu izdzīvot. Man nedaudz pietrūka tēlu vizuālais raksturojums, lai liktu iztēlei strādāt līdzi lasot stāstu. Stāsts iet raiti uz priekšu, bet dažviet trūkst dažām situācijām turpinājums vai kaut kāds paskaidrojums, bet pieļauju, ka tajās vietās atstāta vieta lasītāja fantāzijai! Ieteiktu grāmatu izlasīt arī citiem!
Previous
Next
Uzaugot vienmēr biju pareizais bērns, vienmēr klausīju mammu un vecvecākus, kā arī negāju uz ballītēm un vienmēr biju pieklājīga, nemaz nerunājot par puišiem. Uzsākot studijas Rīgā viss mainījās. Nekļuvu jau pēkšņi slikta, tikai manu dzīvi papildināja nu jau vīrs (agri aprecējos, pārāk agri), kurš izrādījās ir psihopāts (šis nav pārspīlējums, tikai oficiālā diagnoze).
Tālākais ir aprakstīts grāmatā:
– ģimenes dzīve
– skola
– mukšana no sava vīra
– tiesas sēdes
– Padomju laika neloģiskā sistēma,
– nāves draudi
– bailes par savu dzīvību
– bailes par citu dzīvībām
Un tās absurdās vēstules, glaimi, smīni un daudz kas cits, kas manu dzīvi padarīja, mīļi sakot, apgrūtinošu teju 20 gadu garumā.
Tagad viss ir labi, bet varēja būt arī ļaunāk… Psihologi minējuši, ka šī grāmata palīdz labāk saprast kā pareizi rīkoties dažādās situācijās saskarsmē ar cilvēkiem. Laikam jau pareizi rīkojos, ka esmu palikusi gudrāka un arī skaistāka pēc visa šī trakuma.
Ļoti ceru, ka mana grāmata palīdzēs citām meitenēm nepieļaut tādas pašas kļūdas, dot cerību tām, kuras to vēl pārdzīvo un pārējiem… Pārējiem laikam sniedzu stāstu, ko grūti noturēt par patiesu, taču tā bija. Nezinu, vai par labu vai ļaunu, taču tā patiešām bija, tici vai nē.
