Kad nāk jauni pārbaudījumi, līdzšinējie tā kā liekas mazāk svarīgi. Ziņa par ļauno karu lika saņemties arī tiem, kuriem bumbas uz galvas vismaz pagaidām nekrīt. Jā, nogurums liec pie zemes. Jā, vakarā pastrādāt vairs nav reāli – uzreiz pēc skolas acis gultu vien meklē. Bet nasta jānes vien tālāk. Neesam jau ne pirmie, ne pēdējie, kam jādara līdz galam.
Gribot negribot atkal un atkal nāk prātā Tolkīna “Gredzena pavēlnieks”:
“ – .. labāk der taisīties, kamēr var. Spēka pietiks?
– Pietiks, – Frodo atteica. – Jāpietiek.”
Arī mums jāpietiek. Arī ukraiņiem jāpietiek. Un tiem, kas viņiem palīdz. Jāizdara viss, kā līdz šim. Un vēl drusciņ – to vietā, kas vairs nevar.
Šis laiks ir visu salicis īstajās vietās. Parādījis, kas ir kas. Kas ir īstās vērtības. Bet cilvēkam ir jāiet līdzi laikam. Nevar palikt savās sīkajās rūpītēs un savā egoismā. Bet cik ir to, kam pietiek spēka tādām pārmaiņām? Atbilde vienkārša – jāpietiek.
Jo mēs nezinām, kas būs rīt.
