Vēlreiz par lasīšanu
Zvana man sabēdājusies vecmāmiņa (ne pirmoreiz). Atkal raudot mazmeitiņa. Pa vasaru bijis uzdots izlasīt J.Grīziņa “Vārnu ielas republiku.” Lasījušas ilgi un dikti pārmaiņus, vai katru
Blogs
Menu
Turpināt lasīt >>
Ko mācīt?
Mūžīgais jautājums jebkurai reformai – ko tad vajadzētu mācīt. Arvien uzstājīgākas balsis saka: to, kas vajadzīgs ikdienas dzīvei! Jo bērni ikdienā neprot to, un to,
Nosvinēju. Un svinēšu vēl.
Nosvinēju 14. jūniju. Un pirms tam 25.martu arī svinēju. Un svinēšu katru gadu. Kāpēc gan ne? Tās tak ir manas dzimšanas un vārda dienas. Arī
Es skatos
Es skatos uz zālē sēdošajām skolotājām. Tik dažādas un tomēr līdzīgas. Jā, nodzītas. Jā, nogurušas. Un tomēr… Viņās ir kaut kas tāds, kas gribot negribot
Demokrātija ģimenē
Demokrātija ģimenē – tas, protams, ir labi. Arī mēs, kad bijām bērni, tikām uzklausīti. Taču vienmēr zinājām, ka lemšana un noteicošais vārds ir vecāku ziņā.
Cik grūta lieta – izvēle!
Piemēram – ko man šodien rakstīt? Strādāt pie gandrīz pabeigtās, pusaudžiem domātās grāmatas, ko kopā ar Kasparu Bikši veidojam, lai palīdzētu viņiem kļūt veiksmīgiem un
Pārtaupījušies!
Robēra Merla grāmatā “Malvilas pils” par kādu skopu sievieti ir teikts apmēram tā: pārtaupījusies tiktāl, ka pašai vairs nav palicis pēcpuses, uz kā apsēsties.Mums iznācis
Praktisko?
Nupat radioziņās dzirdēju par skolēnu aptauju: bezmaz vai visi gribot, lai māca vairāk reālu, praktisku, dzīvē noderīgu lietu. Hmmm…Jā, protams, vajadzīgas tās ir, BET:1) šo
Bailes
Nupat internetā sākam runāt par jaunu tēmu – bailēm. Jā, skolotāji baidās. No daudz kā. No bērniem, vecākiem, priekšniecības un pat paši no sevis.
Mūžu dzīvo, mūžu mācies
Tā teica mana vecmāmiņa un tā arī dzīvoja. Viņa nomira astoņdesmit gadu vecumā, būdama jauna. Pie pagalvja palika jaunapgūstamais rokdarbs.Mums, skolotājiem, jāmācās, grib vai ne
