Kā mums patīk tenterēt no viena grāvja uz otru! Atrodam pie draugiem vai kaimiņiem kaut ko labu, un – bladāc! – mums tūliņ un tagad tieši to vajag! Pat neskatāmies, kā tas jaunais sader ar visu pārējo. Kaut kas ir aktuāls – mums vajag to, un tikai to!Sakiet, lūdzu, –
Liekas, esmu ar kāju trāpījusi lapseņu pūznī. Iepriekšējam rakstam komentāri birst kā no maisa. Liela daļa atbalsta rakstīto. Bet daudz ir tādu, kas runā pretī. Tas būtu normāli. Diemžēl daudzu rakstītajā teikts apmēram šādi (domas apkopojot): 1) skolotāji tik prasa un prasa, viņiem naudu tik pieliek, bet paši negrib strādāt;
Lai ko mēs ieslēgtu – radio, TV vai datoru, visur runā par skolu, skolotājiem, izglītību no vienas puses, otras puses, trešās un ceturtās, no augšas un apakšas. Un tam ir dibināts iemesls: drīz vien vairs nebūs skolotāju, kas var un prot strādāt, kas grib iet klasēs. Vai, kāds pārsteigums! Kas
Izceļojāmies pa Kurzemi – trīsarpus dienas.Skaista bez gala. Ej, kur gribi , visur sakopts, puķes krāšņas jo krāšņas skaistās dobēs, protams, izravētās – ne tādas kā manējās. Iebraucām arī Turlavā, kur kādreiz dzīvoju. Kolhozu laikā tur bija tā nolaists, ka bijušo skaistumu varēja tikai nojaust, bet tagad.…. Ak! Ja es
Tik līdzīgi un tomēr atšķirīgi. Lielajās skolās vairāk distancēti un sasteigti, mazajās – personiskāki un sirsnīgāki.Attālināto mācību laikā to tikpat kā nebija. Kaut kā pietrūka. Septembrī atgriežoties skolā, acis vēl kaut ko meklēja. Nebijām atvadījušies. Kaut kas it kā palika nenokārtots. Tas tomēr ir ļoti svarīgi – vienai lietai pielikt
Eksāmens pagājis, rezultāti zināmi. Paldies Dievam, nav tik slikti, kā baidījos. Un tomēr kaut kas tā kā skrubina.Latviešu valoda, 11.klase. Latviešu valodas eksāmens. Šie bērni trāpījās kovidam taisni pa vidu. Pēc 9.klases pat eksāmenu nelika. Tātad šis viņiem ir pirmais, vienai daļai – pēdējais. Kas ir, tas paliks. Pēdējo gadu,
Esmu slima. Tā kā vajadzētu žēlot sevi, bet… žēl kolēģu. Mani, protams, aizvietos. Kolēģi vadīs (manā vietā) sava priekšmeta stundas, vadīs tikpat labi kā savas sarakstā esošās, kvalitatīvi. Un saņms daudz mazāk. Ja pašā slodzemaza, tad varbūt 1-2 eiro.Iedomāsimies, ka jebkurā citā amatā darba devējs nolīgst divus vienādas kvalifikācijas strādniekus
Esmu slimnīcā.Manā palātā ir vēl viena tante.Viņa ir krieviete. Latviski nerunā, tikpat kā nesaprot.Viņai ir 94 gadi.Es cienīšu viņas sirmos matus. Mana mamma būtu jaunāka.Es cienīšu viņas uzskatus par karu Ukrainā. Viņa lūdz par visiem, kas tur cieš un krīt, bet tic, ka Dievs ir taisno – tātad ukraiņu pusē.
Kad nāk jauni pārbaudījumi, līdzšinējie tā kā liekas mazāk svarīgi. Ziņa par ļauno karu lika saņemties arī tiem, kuriem bumbas uz galvas vismaz pagaidām nekrīt. Jā, nogurums liec pie zemes. Jā, vakarā pastrādāt vairs nav reāli – uzreiz pēc skolas acis gultu vien meklē. Bet nasta jānes vien tālāk. Neesam
Nav noliedzams, ka pat vissliktākās lietas var nest sev līdz kaut ko labu. Karš Ukrainā daudziem ir atvēris acis, licis pārvērtēt līdzšinējo dzīvi. Arī visparastākajiem vārdiem tas ir devis brīvību.Ir nākusi atziņa, ka vārds ir ļoti svarīgs. Un galvenais – tam jābūt patiesam. Ir svarīgi, kādus vārdus izvēlamies un kā
