Piekusu, pareizāk sakot, nomocījos. Jā, es zinu, man vajadzēja iet kādos kursos. Jā, es zinu, man vajadzēja laicīgāk meklēt palīdzību. Jā, es zinu, ka pamazām sāku atpalikt no dzīves trakā skrējiena. Bet tā jau nav, ka gluži neko vairs nemāku un nevaru. Bet pavasara nogurums… Kā jau vienmēr pavasarī, tikai
Pēc iepriekšējā raksta redzams, ka lasītāji sadalījušies divās bargās nometnēs – tie, kuri uzskata skolotājus par slinkiem, naudu prasošiem slaistiem, un tie, kuri šo profesiju redz kā visnotaļ godājamu. Pa visu ir vēl citi, tostarp skolotāj-vecāki vienā personā. Tādu nav maz, ja skaita arī vecmāmiņas un vectētiņus. Un arī te
Es varbūt neesmu pietiekami laba māte un skolotāja. Taču kaut kāds priekšstats par šiem ideāliem man tomēr ir – kā nekā četri savējie un skolā pavadīti gadi kaut ko māca. Tomēr es nekad neuzņemtos citas skolas kolēģiem bakstīt ar pirkstu, kā viņiem jāstrādā, un tikai tāpēc, ka mūsu mācību un
Protams, kā nu ne – pērkam tik to labāko. Mašīnas, kas pašas brauc, lelles, kas pašas kustas un pat runā un tā tālāk, un tā tālāk. Un, protams, svētos telefonus un citus tehnoloģijas brīnumus. Mīlulītim garlaicīgi? Vai, vai, vai, mēs nu esam sliktie vecāki, tūliņ jānoorganizē izklaides vai izpriecas. Dzimšanas
Brokastu laikā kaķis mani nokaitināja. Kamēr pagatavoju olas un piekopu virtuvi, šis pamanījās ielīst četros skapīšos un vienā atvilktnē. Sešreiz aiztriecu palaidnieku no galda. Paēdusi aizgāju pie datora atpūsties.Internetu aplidojis attēls, kurā redzams vecs, sirms karavīrs, kas vilcienā ved uz drošu vietu kaķīti. Opim no pirmās līnijas pie Bahmutas atvaļinājums
Rakstu grāmatas “Protu, protu rakstīt” otro daļu. Morfoloģija – mācība par vārda daļām, formām utt. Rakstu. Elšu. Pūšu. Stenu.Pēc laiciņa sāku just līdz cittautiešiem, kam šī mūsu dārgā valoda jāiemācās. Tad sāku patiesi cienīt visus, kam tas izdevies. Visbeidzot vairs nevaru saprast, kā pati to esmu apguvusi.Kad darbs sāk iet
Ziemassvētki pagājuši, Jaungads klāt. Var pakavēties atmiņās un pārdomās. Šis tas noder arī šodienā.Savlaik – pirms gadiem 10 – ar klasi svinējām Ziemassvētkus. Vairs neatceros, tā varēja būt kāda sestā vai astotā. Īsi sakot, pusaudži, ne vairs mazuļi. Gāja jautri, vakars, ārā tumšs. Kad devāmies mājup, laiks bija ļoti auksts.
Viņdien dabūju pa mizu no radinieces. Kā es tā esot varējusi – rakstīt internetā muļķības, ka skolā jāmāca krievu valoda. Visā pasaulē tak tagad krievu valodu aizliedzot, un krievi tak savlaik ar latviešiem izdarījušies tā un šitā. Nekāda sakarīgā saruna mums nesanāca. Patiesību sakot, tas nebija raksts, bet intervija, un
Saņemu ziņu ceturtdienas vakarā.Daiga: Nopirku no Jums sestdien “Es vairs nebēgu pa sapņiem”. Lasu, tiku līdz vidum. Vienkārši vājprāts… Kā to varēja paciest?Māra: Ja vajag, tad jāvar.Daiga: Es to darbu pārrakstītu ar visiem iespējamiem lamu vārdiem… Tikai ne ArvīdsMāra: Viņam bija cits vārds, bet visi lietoja iesauku Tēvocītis.Daiga: Stalkerisms. Amerikā
Pie mums, Murjāņos, sanāk bērni no visām Latvijas malām, tāpēc ir vieglāk saskatīt mūsu kopīgos klupšanas akmeņus. Un viens no tādiem – patiesībā ne vairs akmens, bet īsta klints – ir slinkums.Par slinkumu mēdz runāt visi. Skolotāji sūdzas, ka bērni slinki. Vecāki tāpat. Bērni paši bieži par sevi saka: esmu
