Vai mēs rūpējamies par bērniem?

Protams, kā nu ne – pērkam tik to labāko. Mašīnas, kas pašas brauc, lelles, kas pašas kustas un pat runā un tā tālāk, un tā tālāk. Un, protams, svētos telefonus un citus tehnoloģijas brīnumus. Mīlulītim garlaicīgi? Vai, vai, vai, mēs nu esam sliktie vecāki, tūliņ jānoorganizē izklaides vai izpriecas. Dzimšanas diena ar draugiem? Nu protams, organizēts pasākums ar apmaksātiem izklaidētājiem. Tā varētu turpināt.

Nepārprotiet, es neesmu Pret šādām dāvanām un izklaidēm. Bet. Pienāk brīdis, kad nabaga skolotājs, ļaunu nenojauzdams, liek sacerēt kaut ko, kur vajadzīga iztēle un fantāzija. Un vakars uz ezera klāt. Protams, dažiem nav nekādu problēmu, tie ķeras klāt un raksta, ka put vien. Bet daudziem, ak, cik daudziem nākas palīdzēt līdz sviedriem vaigā. Skolotājam līst sviedri, bērniem – asaras. Nav patīkami kaut ko nevarēt.

Pasniedzot visu gatavu, izpriecas un izklaides pārpārēm, mēs savu bērnu attīstībai aizliekam kāju priekšā. Bet vēl viena lieta. Ir tik daudz nelaimes gadījumu, kas radušies, lai uzņemtu labāku fotogrāfiju vai video, lai būtu jautrība. Varbūt arī tur vainīgs iztēles trūkums?