Es varbūt neesmu pietiekami laba māte un skolotāja. Taču kaut kāds priekšstats par šiem ideāliem man tomēr ir – kā nekā četri savējie un skolā pavadīti gadi kaut ko māca. Tomēr es nekad neuzņemtos citas skolas kolēģiem bakstīt ar pirkstu, kā viņiem jāstrādā, un tikai tāpēc, ka mūsu mācību un audzināšanas metodes man nav pa prātam. Kāpēc? Ir iemesls.
Kad mans sešgadīgais dēls stiepa no veikala ārā pirkumus, uz šķībajiem klātesošo skatieniem atbildēju: man taču blakus ir vīrietis! Un šis, to dzirdot, bija varen lepns. Protams, varēju nest pati. Bet kas tad manu bērnu audzinās? Dzīve? Būs pārāk skarbi – žēl nabadziņa. Labāk lai stiepj.
Ar skolas dienām un nedienām mudināju tikt galā pašiem, kolēģu darbā nejaucos, pat uz vecāku sapulcēm gāju reti. Mācīju, kā mācīties, pakaļ daudz neskatījos un mājasdarbus nekontrolēju. Pašiem jāatbild par rezultātu. Ar vienu aci, protams, uzmanīju. Padomu, protams, neliedzu, bet iejaucos tikai ārkārtas gadījumos. Zinu, gadījās arī nepatīkamas situācijas, bet kur tad viņi iemācīsies sadzīvot ar cilvēkiem? Pēc tam, lielajā dzīvē? Pārāk skarbi, to viņi nav pelnījuši. Ja mājās un skolā viss bija pārāk viegli un apkārt tikai uķi-puķi vien, pagādāju sarežģījumus – bargu mūzikas skolotāju (kas gan patiesībā bezgala mīlēja savus audzēkņus). Nevaru, protams, apgalvot, ka darīju pareizi, bet zināju vienu – maniem bērniem jāmācās dzīvot.
Kāpēc rakstu? Tāpēc, ka ik pa laikam nākas dzirdēt, ka vecāki čatos ņem skolotājus priekšā ne pa jokam, pat aizmirstot, ka viens otrs no tiem arī skolā strādā, ka pieprasa strādāt tā vai šitā, atlaist, sūtīt pensijā utt. Viens skolotājs pārāk bargs, otrs nav pietiekoši prasīgs, trešais vecs, ceturtais uzdod pārāk daudz, bet piektais – pārāk maz mājasdarbu, sestais neprot noturēt disciplīnu, septītais nesmaida gana laipni un tā joprojām. Pat kolēģi, kas strādā citā skolā, reizēm uzskata, ka tajā, kur mācās pašu bērns, jābūt visam tieši tāpat un jāstrādā tāpat kā pašam vai pašai (un vai tur tiešām ir tik ideāli?).
Mēs visi esam cilvēki, turklāt visai dažādi. Un par to jāpriecājas – kur gan mūsu bērni mācīsies sadzīvot ar cilvēkiem? Turklāt, pirms uzklupt skolotājiem, padomāsim – varbūt mani sasniegusī informācija nav gluži pilnīga un precīza?
