Piekusu, pareizāk sakot, nomocījos. Jā, es zinu, man vajadzēja iet kādos kursos. Jā, es zinu, man vajadzēja laicīgāk meklēt palīdzību. Jā, es zinu, ka pamazām sāku atpalikt no dzīves trakā skrējiena. Bet tā jau nav, ka gluži neko vairs nemāku un nevaru. Bet pavasara nogurums… Kā jau vienmēr pavasarī, tikai ar katru gadu drusku grūtāk.
Kas par lietu, kāpēc te plosos? Nekas īpašs, tikai pirmo reizi jātiek galā ar darbiem, ko iesūtījuši 12.kl.skolēni, lai tiktu pie eksāmeniem. Kaut kā jau galā tiku. Varbūt kaut ko izdarīju arī nepareizi. Ceru, ka tādā gadījumā manas kļūdas neietekmēs skolēnus. Bet nepameta nejauka sajūta, ka daru nevienam nevajadzīgu darbu. Tieši šogad, kad viss jau tā pamatīgā ķīselī, vēl kaut kas pa virsu. Nesaprotu, kam to visu vajag? Kā tas ietekmēs skolēnu vērtējumu vai manu darbu? Es šo laiku būtu pavadījusi lietderīgāk – manuprāt. Ceru, ka manas domas ir tikai vecuma muļķība un šāda veida eksāmens nesīs dižu labumu. Citugad arī es būšu gudrāka (ja vēl strādāšu).
Tā. Pačinkstēju. Un tagad varat mani lamāt par vecu muļķi, kam laiks pensijā. Iešu arī – kad skola atradīs man vietnieku. Man gan tādas nelāgas aizdomas, ka šādu vecu muļķu pa visu Latviju būs daudz vairāk nekā strādātgribētāju.
