Beidzot internetā (vismaz manā FB burbulī) viens pēc otra parādās raksti. Par skolēnu integrēšanu. Par disciplīnu. Par skolotāja lomu un stāvokli skolā. Un tie runā par reālo situāciju, par to, kas patiesībā notiek. Publiski runā. Skaļi. Beidzot! Un, jā, draugi, nav labi. Mēs patiešām esam ļoti, ļoti dziļi … teiksim,
Klausos radio, kā kārtīgam pensionāram pieklājas. Runā par skolēnu dienasgrāmatām. Tas parauj vaļā atmiņas. Esmu skolniece. Kārtīgā meitene. Pildu dienasgrāmatu un piktojos: obligāti jābūt ierakstītām visām stundām – katru nedēļu vienām un tām pašām, blakus ailītē – uzdotais. Reizēm ir, ko rakstīt, reizēm nav, tad tik un tā jāaizpilda: fizkultūrā
Ak, mūžīgā tēma, kas tiek cilāta allaž no jauna. Jā, kad mana paaudze gāja skolā, gadījās, ka kāds nobastoja pa stundai: darbs bija goda un slavas lieta, inteliģenti pa vecam skaitījās cilvēces atkritumi un pat ieviestā obligātā vidējā izglītība necik daudz nelīdzēja. Kad es jau strādāju skolā, arī gadījās, ka
Klausos, skatos un priecājos – katru dienu plašsaziņas līdzekļos tiek runāts par skolu. Jautāsiet, kas tad nu tur tik labs? Vienkārši atceros laikus, kas viss juka un bruka, bet par skolas problēmām neviens nekur neko nerunāja. Ak jā, runāja gan: Par bērnu glābšanu no ļaunajiem skolotājiem u.c. veida pedagogiem, kas
Ir atkal augusts, un daudzi direktori izmisīgi turpina meklēt kadrus. Par to, ka skolotāju trūkst, tagad jau, paldies dievam, runā no visaugstākajām tribīnēm. Bet ar to vien nav līdzēts. Neko labāku neatrazdami, direktori kā ierasts vērsīsies ar lūgumiem pie pēdējā līdzekļa – pensionāriem. Un daudzi no viņiem piekritīs, iedarbosies pienākuma
Jūlija beigās biju salidojumā Murjāņu sporta ģimnāzijā – nu jau pensionāra statusā. Protams, jauki satikt vecus un ne tik vecus pazīstamus. Jauki viesoties skolā, kur esmu strādājusi ar prieku un patiku. Drusku grauž sirdsapziņa, ka esmu to pametusi grūtā brīdī – mana vieta joprojām ir brīva (U-ū, jaunie pedagogi, te
Nāk jūlijs, un ap šo laiku skolotāji sāk pacelt degunu uz augšu un skatīties, kas pasaulē notiek, Pasaule nemaz nav tik tālu jāmeklē, tā ir arī tepat – Latvijā. Kad sāku cilāt savu snuķi, izrādījās, ka interese par dažādām skolām nezūd arī godājamam pensionāram un ieraugāms šis tas interesants. Izrādās,
Viņdien biju savā pēdējā izlaidumā. Izlaidums kā izlaidums – labi organizēts, sirsnīgs, garš, ar skaistiem tērpiem, ziedu klēpjiem un lieliem pušķiem, ar pateicībām un labiem vārdiem, ar dāvanām utt. Un ar ziedojumu – citādi to nevaru nosaukt. Pieci jaunekļi skolas muzejam dāvināja… savas medaļas, kas sūri grūti nopelnītas Eiropā un
Nu tad beidzot! Esmu pievienojusies plašajai Latvijas pensionāru saimei. Daudzi jautā – vai nav skumji, vai nav žēl. Nav gan… Šī ir jau ceturtā reize, kad mēģinu pamest skolu, un acīmredzot pēdējā. Nekas tā nebendē veselību kā apziņa, ka labi zini, kā jāstrādā, bet nevari pārslodzes vai jau sabendētas veselības
Nereti nākas dzirdēt, ka daži cilvēki, redzot celmus izcirtumā vai papīrmalkas kravu baļķvedējā, šausminās, ka tiek izdarīts noziegums – atļautas kailcirtes vai pārāk mazu koku izciršana komerciālos nolūkos. Internetā tāpat mūžīgās vaimanas, ka Latviju izcērt. Un viņiem ne prātā neienāk, ka mežkopji daudzus gadus mācās, kā pareizi mežu izstrādāt un