Viesojos Daudzeses pamatskolā. Skaista skola, celta pirms kara tieši šim nolūkam, tolaik ļoti moderna. Viss sakopts. Jauna, enerģiska direktore. Bērni – kā jau bērni. Dažādi. Veseli 90, mazai attālai lauku skolai diezgan daudz. Skolotāji – kā jau skolotāji. Par laimi neviena netrūkst, ir pilns komplekts, kā paši saka, brīnumainā kārtā.
Nav jau arī skolotāja dzīve bez saviem prieciņiem. Viens no tiem – kad atiet vaļā. Tiem, kas nelieto skolotāju žargonu: šis teiciens nozīmē, ka skolēnam beidzot sāk izdoties tas, kas līdz šim ilgstoši nu nekādi nesanāca. Un tad ir prieks.Kad liela meitene pēc sešiem neveiksmīgiem mēģinājumiem pirmoreiz iznāk klases priekšā
Daudzi cilvēki iedomājas, ka skolotāja darbā atliek tikai kaut ko pateikt (dari tā vai nedari šitā), un viss notiek, protams, ja skolotājs ir speciālists, autoritāte utt., utjpr. Diemžēl tā parasti nenotiek vis, lai nu ar kādām spējām šī mītiskā būtne – superskolotājs – būtu apveltīta. Lai ko mēs darītu, uz
Jā, gadās. Meitenei stundā kas nesanāk, un viņa ne pārāk skaļi (bet dzirdami) nosaka “p…”, zēns no priekiem par labu vērtējumu novicina roku rupjā žestā. Vai otrādi, vienalga. Ko darīt? Nereaģēt, demonstrējot savu labo audzināšanu?Nē. Mēs esam skolotāji, un mums jāskaidro. Savu labo audzināšanu varam demonstrēt, ja kādam nejauši pasprūk
Protams, protams, visa pamatā ir nauda vai, teiksim, materiālie līdzekļi. Naudas vienmēr ir trūcis un trūks. Neviens nekad nav teicis: man par daudz. Kā labi sadalīt mantu, naudu? Protams, vajadzētu taisnīgi un godīgi. Bet kā tas ir? Vai mēs pārāk bieži neaizmirstam paskatīties uz priekšu?Tagad ir modē taisīt ciet ekonomiski
Tā. Sācies ir. Ieskrējiens paveikts. Nu priekšā maratons. Izturēsim? Cerams.Apmēram pirms 200 gadiem dzejnieks rakstīja: “Kad aties latviešiem tie laiki?” Jā, kad aties? Laiki, kad skolēni nāks uz skolu mācīties, nevis ālēties un sevi izrādīt? Kad skolotāji ies uz skolu vienkārši strādāt, nevis izmisīgi cīnīties par iespējām kādam kaut ko
Pamazām turpinās šūmēšanās par sliktajiem matemātikas eksāmena rezultātiem. Īss kopsavilkums secinājumiem: sliktie skolotāji sliktajās skolās slikti strādā. Ir arī praktiski ieteikumi, piemēram, steigšus atlaist visus sliktos skolotājus, lai nāk vietā tie jaunie, labie (nav gan norādīts, no kurienes šī straume plūdīs). Nujā, bērni arī varbūt nav pietiekami centušies, skolas vājākos
Izlaidumi paskrējuši. Arī pie mums – izlaidumi kā jau izlaidumi, ja vien neskaita to, ka nav zināmi eksāmenu rezultāti (manuprāt, absurds, bet lai nu būtu, ja tā dikti vajag). Piedalījos vien kā skatītāja, jo negribas jaukties citu plānos, tāpēc arī nepieteicos runātājos. Taču gribēju šo to pateikt saviem vidusskolas beidzējiem,
Eksāmeni paskrējuši. Nu var pārdomāt, kas un kā, un kāpēc izdevies vai salaists grīstē. Salīdzinot ar pagājušo gadu, liekas drusku labāk. Mutiskais 11.klasei bija skolēniem paceļams, nezinu, kā gājis ar rakstiskajiem darbiem. Žēl, ka netiku savējos pavadīt – vajadzēja braukt kontrolēt citus. Nu, ja vajag – vajag. It kā viss
“Skolotāj, vai jūs streikosiet?” jautāja vienpadsmitie pirms vairākām dienām. Atbildēju piekrītoši. “Kāpēc?” Atbildi iesāku: “Tāpēc, ka izglītības sistēmā pašlaik viss ir…” Viņi teikumu pabeidza manā vietā, un neņemos to šeit citēt. Tālāk nāca “pareizi, skolotāj” un tamlīdzīgi. Uztraucas taču, mazie nabadziņi, par eksāmeniem, par nezināmo, kas gaida priekšā, par to,
